All posts by Ivars

Ieskatījos Google Analytics un iesmējos, ka pēdējo 30 dienu laikā šo lapu atkārtoti apmeklējuši 36.3% lietotāji. Nē, nekas tur smieklīgs īsti jau nav, bet, ja iesaista analīzē vidējo apmeklējuma laiku, kas manā gadījumā ir 11 sekundes, tad prātā saģenerēju lapas vidējā apmeklētāja domu gājienu hronoloģiskā secībā:

1. Jā, derētu iedzert aliņu tādā karstā dienā;

2. Hmm, tas alkoholiķis nav kaut ko ierakstījis?

3. Nē, nekā jauna nav, kāpēc es vispār skatos šo lapu?

4. Cik daudz laika atlicis līdz desmitiem?

Kaut kā tā droši vien.

Starp citu, te nesen saņēmos un uzmeistaroju vietni, kurā saliku skenētas bildes par Liepāju – liepaja-foto.ivars.lv. Nekas jau tāds grandiozs nav (kaut arī git.ivars.lv saka, ka esmu to veidojis teju nedēļu) un kods ir publiski pieejams. Ja kāds ļoti vēlas, tad autorizējoties ar draugiem.lv kontu, var mēģināt pievienot citas (cerams) līdzīgas bildes.

 

Hei, būtu laba doma mēģināt mainīt rakstīšanas stilu. Pārāk bieži ir tā, ka uzrakstu vienu teikumu, izdzēšu to, uzrakstu nedaudz citu teikumu, izlasu to, prātā kāds nosauc – “ejiet tač’ dirst” un meklēju,  kura tad ir tā cilne, kas pelnījusi TĀ krustiņa noglāstīšanu ar kursoru. Un trāpīgu klikšķi.

Godīgi – biju jau aizmirsis kā te viss izskatās. Nevarētu teikt, ka patīk šīs lapas izskats. Saturs arī nav labāks.

Varētu mainīt stilu. Atgriezties pie saknēm, kas bija tik maziņas un neieaugušas zemē, ka varēju bez piepūles (ok, nedaudz ar alus palīdzību, bet nu alu dzert – tā jau nav piepūle) piecelties kājās un aiziet prom. Tie, protams, kādreiz bija varbūt divi soļi prom, bet arī tas bija svaigi.

Nē, tiešām varētu mainīt stilu un nedzēst teikumus. Piemēram, tagad pamanīju savu teikumu par soļiem un nodomāju – kādam jābūt ģēnijam, lai vienā teikumā iesaistītu pārliecinošo “protams” un nemaz tik nepārliecināto “varbūt”. Droši vien sliktam. Acīmredzot pat sliktākam par šo rindkopu.

Iedomājos, ka šeit varētu atsākt rakstīt par savu pasauli. Analizēt šīs diezgan neapdzīvotās pasaules griešanās ātrumu, metāna saturu atmosfērā un vietējos iezemiešus.

Te, piemēram, ielūkojoties pasaulei pa kreisi var redzēt divas būtnes. Viens ir kaķis, kas guļ gultā. Jāsaka, ka gultas vietu viņš izvēlējies stratēģiski neveiksmīgi – viņš guļ vietā, kur parasti uzturas manas kājas. Esmu gandrīz pārliecināts, ka viņam vēlāk būs konflikts ar manām kājām. Skatos, ka viņam miegā raustās ķepiņa. Varbūt, muļķis, arī miegā konfliktē ar manām kājām.

Otra būtne gultā ieņēmusi daudz labāku vietu. Vēroju viņu vairākas minūtes un, atšķirībā no kaķa, nekādu raustīšanos nemanu.  Būtne ir piesaistoša. Ar melno apakšveļu, dupsi, kailo muguru un segu, kas iespiesta starp kājām ērtākai gulēšanai.

Emm, drošības pēc pavērošu būtni vēl kādu brīdi…

 

Pff, nu neskaties uz mani tā

Jā, tagad arī es dīvainu garastāvokļu iespaidā varētu paskatīties uz savu draudzeni un smīnējot nobērt:

– Ū, kas par punci! Kurā mēnesī esi? Kas gaidāms?

Atkaujoties no acu skatiena, kas kārtējo reizi atgādinātu man, ka būšu kaut ko atkal netaktisku, stulbu pateicis, viņai īsti nevajadzētu meklēt iemeslus lielam vēderam, vainot tos garšīgos aliņus un pat to, ka uz pudelēm nedrukā kaloriju daudzumu un tāpēc tās kalorijas jau uzklūp nepamanītas, ātri izdomāt kaut kādas atrunas par to, kas tad šoreiz tāds noticies, lai nesāktu skriet rītos vai vakaros.

Man liekas, ka topošais un laimīgais jaunais tētis (hei, tas tač’ es!) paliek tikai dīvaināks (citi, protams, teiktu – stulbāks), bet šis gada vidus ir spārnots, iedvesmots un ar lieliem vēderiem.

 

P.S.

Esmu pārliecināts, ka rudens sākumā mums abiem vēderi būs mazāki. Gan jau arī dēlam puncis nebūs liels.

P.P.S.

Varbūt vienīgi kaķim.

Tev piedzims bērns

Jā, Tev! Vismaz daļai no Jums.

Cik atceros sevi, biju puika ar salīdzinoši spalgu balsi¹ un nu šis puika ir izaudzis lielāku vīrieti, ar divtik lielu vēderu, spalvu kušķiem ērtās un ne tik ērtās vietās, un (es ceru) daudz mazāk spalgu balsi un vairāk saprāta un neprāta.

Ar to es gribu teikt, ka daba mani nav veltījusi ar spējām piedzemdēt bērnu un man, tici vai nē, nekad nepiedzims bērns. Dīvaini sanāk, vai ne?

No kā tad man ir tas lielais vēders? No mazkustīga dzīvesveida, pārmērīgas alus lietošanas un garšīga ēdiena gatavošanas. Respektīvi – no labas dzīves.

Un protams, atsaucoties uz Homēru no seriāla “The Simpsons” – es neesmu resns, es esmu gardēdis. Vai arī alkoholiķis.

——————
¹ Atceros kā literatūras skolotāja Irina pēc mana balss lūzuma nopriecājās, ka es beidzot publikas priekšā varētu skaitīt dzejoļus. Acīmredzot līdz tam skaitīt nebija vēlams, jo posts no manas dzejoļu skaitīšanas būtu lielāks nekā labums.

Mūzikas atskaņošanas sarakstā ielādēju The Offspring un, šķiet, atgriezos pamatskolā, kad pagriežu galvu pa kreisi un pamanu klasesbiedrenes pupus. Pieķeru sevi pie domas, ka šādi blenzt droši vien nav forši un izlemju tā vietā gaumīgi blenzt ārā pa logu.

Tā arī teju visa pamatskola pagāja – blenžot āra pa logu.

 

Šobrīd skatos savus nepabeigtos ierakstus (daži simti) un publicēju tos, kas iztur manus zemos rakstīšanas standartus. Šis rakstīts 2011. gada 24. oktobrī.

Ja neierasti samazinās vēlme likt alu ledusskapī, tad jārēķinās ar diviem noskaņojumiem.

Pirmais – ir patiešām liela vēlme dzert alu. Tad alum vieta ir nevis ledusskapī, bet gan alus kausā.
Otrais – pēc pastaigas sniegā, dubļos vai sūdos, alu nevēlies vēsu un labprāt to noguldi blakus gulošajam kaķim. Tas viss, protams, domāts, lai alus nedaudz iesiltu un netraumētu nosalušās mandeles vai nepareizo pašapziņu. Protams, kaķa eksistences attaisnošanai vai vienkāršai audzināšanai par alus mīli tas arī der.

Starp citu pirms dažām dienām uztaisīju eksperimentu.

Vakarā izmērīju aptuveno asinsspiedienu un tas, par laimi, bija nedaudz paaugstināts, kas arī bija svarīgākais punkts, lai eksperiments turpinātu savu satraucošo gaitu.  Tā nu es pacentos (ieturēju ierasto tempu) un dažu minūšu laikā izdzēru kausu ar alu un ķēros pie atkārtotas asinsspiediena mērīšanas.

Kādi rezultāti? Pārsteidzoši? Nē, es tiešām paliku apmierināts par savu lēmumu iedzert alu, jo asinsspiediens pēc šādas darbības noplaka līdz normas robežai. Nevarētu teikt, kas tas man bija pārsteigums. Alum arī nē.

Šobrīd skatos savus nepabeigtos ierakstus (daži simti) un publicēju tos, kas iztur manus zemos rakstīšanas standartus. Šis rakstīts 2012. gada 28. decembrī.

 

Ja ar pirkstiem uz pusēm saloka alus pudeles korķīti, tad no korķīša var iztēloties smaidu, kam nedaudz izbīdīts apakšējais žoklis.

Nē, man jau nav nekas pret, ja kāds smaida. Pat ja tas ir mazais alus korķītis, kas ar gavilējošu “pokšs” uzlidoja gaisā, apmeta daudzus, jo daudzus kūleņus un skanīgi piezemējās uz grīdas. Tiesa, uz grīdas korķītis nebūs nemaz tik ilgi. Tas gaumīgi ielocīsies un smaidīdams ieplanēs atkritumu grozā. Ja ne ar pirmo reizi, tad ar trešo vai ceturto – noteikti.

Tur to gaida citi tik pat smaidīgi korķīši.  Es vispār esmu pozitīvs cilvēks. Man pat atkritumu grozā smaida…

Šobrīd skatos savus nepabeigtos ierakstus (daži simti) un publicēju tos, kas iztur manus zemos rakstīšanas standartus. Šo es sāku rakstīt 2012. gada 9. jūlijā

 

Pamanīju, ka mans bioloģiskais pulkstenis rāda trīs naktī. Droši vien steidzas dzīvot, jo reālās dzīves (kas pie velna ir reālā dzīve?) laikrādis rāda tik pat nomācošu pusdienlaiku kā vakar.

Nē, nē, nav jau tik traki – es trīcošā balsī mierinu sevi, Tevi un politkorekto Jūs.  Miegs vienkārši nāk. Un neiet.

Man šķiet, ka uz galda stāvošā pusdienlaika kafija būtu daudz efektīvāka, ja es to nevis dzertu, bet uzlietu to uz galvas.  Adrenalīns, nebijušas sajūtas, iespēja izcelties un likt par sevi runāt – jā, man liekas, ka šāda doma būtu apsveicama un katra otrā jaunekļa (ar šalli) karstākajā vasaras dienā ne mazāk karstākā vēlme.

 

Ļaušu kafijai nedaudz pieklājīgāk atdzist un ķeršu nebijušās sajūtas…

Tiesības braukt, nobraukt, apbraukt un iebraukt, jeb kā es liku autovadītāja tiesības – 1.daļa (vienīgā)

Bija reiz laiks, kad centos tikt pie autovadītāja tiesībām (un tiku). Aptuveni tajā pašā laikā centos īsumā iegrāmatot šo visu pasākumu priekš atmiņām. Tiesa, viss apstājās tā arī neieskrienoties…

Šobrīd skatos savus nepabeigtos ierakstus (daži simti) un publicēju tos, kas iztur manus zemos rakstīšanas standartus.

Autoskolas izvēle.

Jau no paša sākuma apzinājos, ka visas viņas vairāk vai mazāk maksā vienādi un tie mistiskie piedāvājumi nolikt tiesības teju bez maksas ir tikai klientu pievilināšanai. Tā kā mani apsvērumi aprobežojās ar to, lai autoskola būtu pilsētas centrā un ar vairāku gadu darbību šajā nozarē. Izvēle samazinājās līdz dažām autoskolām. Tā nu nosūtīju dažām skolām e-pastu. Atbildēja 3 autoskolas un to piedāvājums bija aptuveni vienāds.

Galu galā izvēle krita uz autoskolu, kas iedomājās pēc dažām dienām atgādināt, ka man jāslēdz līgums līdz konkrētam laikam, ja nu es tomēr būtu gatavs tur mācīties.
Continue reading Tiesības braukt, nobraukt, apbraukt un iebraukt, jeb kā es liku autovadītāja tiesības – 1.daļa (vienīgā)

Atcerējos par šo lapu.

Saklikšķināju pārlūka grāmatzīmēs viltīgi paslēpto saiti, ieraudzīju lapu un nolaidu acis. Tur es pamanīju ar darba sviedriem nosmulēto un, samērā neierasti, arī pēc apelsīniem smaržojošo klaviatūru.

Salvete klaviatūras tīrīšanai smaržo pēc slimnīcas māsiņas. Alkoholiskas un gaistošas.

Domāju, ka šī smarža veiksmīgi nomainīs rudens aktualitāti – apelsīnu.

Zemāk var iedziļināties klaviatūras tīrīšanas metodikā:

Continue reading