Šobrīd skatos savus nepabeigtos ierakstus (daži simti) un publicēju tos, kas iztur manus zemos rakstīšanas standartus. Šis rakstīts 2012. gada 28. decembrī.

Ja ar pirkstiem uz pusēm saloka alus pudeles korķīti, tad no korķīša var iztēloties smaidu, kam nedaudz izbīdīts apakšējais žoklis.

Nē, man jau nav nekas pret, ja kāds smaida. Pat ja tas ir mazais alus korķītis, kas ar gavilējošu “pokšs” uzlidoja gaisā, apmeta daudzus, jo daudzus kūleņus un skanīgi piezemējās uz grīdas. Tiesa, uz grīdas korķītis nebūs nemaz tik ilgi. Tas gaumīgi ielocīsies un smaidīdams ieplanēs atkritumu grozā. Ja ne ar pirmo reizi, tad ar trešo vai ceturto – noteikti.

Tur to gaida citi tik pat smaidīgi korķīši.  Es vispār esmu pozitīvs cilvēks. Man pat atkritumu grozā smaida…