All posts by Ivars

Ja jau esmu iedzēris alu, tad varētu te kaut ko arī ierakstīt, vai ne?
* Svētdienas alus tituls šoreiz tika piešķirts Cēsu Premium Coffee Porter aliņam un, šķiet, ka tas notika pirmo un pēdējo reizi. Vilšanās.

Aplūkoju melnrakstus un šis no 2015. gada. Nekas daudz nav aizritējis.

Arī šodien ir svētdiena. Karstu vasaras dienu nomainīja skats tumšajos logos ceturtajā stāvā.

Ir karsts. Vēss alus no ledusskapja vakaru padara ne tikai siltāku, bet arī tumšāku. Var jau būt, ka šobrīd zvaigznes mazāk spīd.

Labi, rīt jauna diena. Būs labi!

– Ar tevi viss kārtībā?
– Jā, protams. Kāpēc jautā?

Īstenībā jau problēmas ir un tagad tik cenšos noskaidrot, kas mani nodeva. Sadrūmušais skatiens, līkā stāja, trīcošās rokas? Varbūt vienkārši lielāku smaidu jāuzvelk? Jālabojas.

Es zinu, ka tipiska situācija – vecim kaut kāds problēmas, viņš par tām nerunā, varbūt pat nemeklē risinājumu, tās krājas, krājas un tad notiek sprādziens un cieš visi tuvākie. Klasika, teju vai.

Labi, jāturpina plūst pa straumi. Kā nekā straume ved uz priekšu.

Provinces hokejs!

– Provinces hokejs!

– Provinces hokejs! Zēni spēlē bumbu katrā sētā!

 

Tā aptuveni iesākās kāds dzejolis, kas pamatskolas laikā iekrita acīs tāpēc, ka bija samērā viegli iegaumējams un, izlasot to, varēju sevi tik viegli iedomāties kā konkursa “Zvirbulis” laureātu.

Te gan jāpiebilst, ka vārdu “futbols” pašrocīgi aizstāju ar šobrīd aktuālo “hokejs”. Nedomāju, ka šī dzejoļa pirmo divu rindu kvalitāte tāpēc jūtami paklupa.

18. novembris

Līst lietus un Kalētu nostūrī viss tumšs.  Ūdens tvaiku kondensāts sitas pret palodzi, fonā skaļrunis, kas izvibrē  mūziku ar solistu, kurš dzied latviešu valodā. Protams, nedaudz arī alus ir.

Esmu nedaudz pārsteigts, bet 18. novembris šodien man radījis vairāk svētku sajūtu nekā  Jaunais gads, Lieldienas vai pat Algas diena. Neskatoties uz lietu, dubļainām kedām un  tumsu.

Bet, ja mēs iedomājamies nopietnu runu, tad manu svētku sajūtu radīja mana ģimene ar sievu un niķīgo (un labāko uz pasaules) dēlu, mani vecāki, visi brāļi, ko šodien esmu saticis. Tā teju ir galvenā svētku sajūta. Ne himna, ne karogs, ne degradējošs salūts, ne runas un lentītes.

Ģimene. Īstā svētku sajūta.

Pasūtīju sev elektrisko skuvekli. Nav jau tā, ka es apgalvotu, ka man baigi augtu ūsas vai pat bārda, bet šis skuveklis varētu būt jauns posms manā dzīvē.

Sola gan, ka piegādās tikai pēc 10 dienām. Varētu jau šobrīd sākt tam gatavoties un pārtraukt esošos skūšanās mēģinājumus. Tīri, lai varētu pēc tam notestēt uz ko tad tas verķis ir spējīgs.

Tiesa, varbūt sieva to nesaprastu. Es jau viņai parasti saku, ka viņa jau tikai ir ieguvēja, ka izskatos smieklīgi. Es tādējādi atbaidu konkurentes.

Galvā iztēlojos ainiņu, kur sieva iesmejas un nedaudz sarkastiskā balsī pasaka: “Jā, riktīgi!”. Tā kā sarkasmu ne vienmēr saprotu, tad šādā brīdī viņa droši vien uzlabotu manu garstāvokli. Droši vien.

 

Divi gadi

Rīt aprit divi gadi vīra kārtā. Sākās ar aptuvenu:

— Ejam uz dzimtsarakstu nodaļu? Precēsimies?

— Nu, labi. Kāpēc ne.

 

Pēc mēneša nedaudz slepeni bijām jau precējušies. Protams, visu šo laiku attiecībās ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Nesaprašanās un pārpratumi, daži strīdi, kuros pienākuma pēc arī man vajadzēja iesaistīties un daudz prieka un laimes sajūtas.

 

Jāsaka, ka neprecējos, jo biju drošs, ka tas būs “ilgi un laimīgi”. Precējos, jo tas solījās būt viens liels, liels piedzīvojums, kuru izdzīvot kopā ar savu (nu jau) sievu.

Gaidu, ko atnesīs turpmākie piedzīvojuma gadi :)

92.X kg

Lieldienas darīja savu. Tiesa, nevienu olu tā arī neapēdu, bet mūsdienās uz galda parasti tiek likts kas vairāk par olām.

Sagādājām nedaudz brenguļa tumšo. Padzērām alu.

Šorīt saņēmos nosvērties. Nosvēros. Aizgāju un stāvus paskaloju poda malu. Gāju nosvērties atkal.

Svēru tik pat cik pirms rīta čuriņas. Man rodas sajūta, ka mani svari nav īsti objektīvi. Acīmredzot optimists esmu.

 

Bet nu jā – jāsagaida siltums un jādodas pirmajā skrējienā gar jūru. Šobrīd mēdzu doties pastaigās ar dēlu, bet nedomāju, ka to var uzskatīt par nopietnu aktivitāti.

 

Drīz, drīz vasara, alus, atpūta, pludmale, siltums un mūzika.

95.0

Mēnesis pagājis un nebūtībā aizgājuši 3 kg.

It kā cipars jau nav neko liels un klusībā (cik nu tikai šeit to publicējis) biju plānojis, ka varētu atbrīvoties no 4 kg, bet jāņem vērā, ka vēl joprojām neko tādu īpašu neesmu darījis.

Cik vien šajā pavasarīgā laikā esmu uz darbu (un no darba) devies vairāk ar savām resnajām kājām tā vietā, lai izmantotu auto. Esmu centies pēc sešiem neko nopietnu neēst (tie eklēri bija tik mazi izmērā, tāpēc nenopietns ēdiens) un iespējams arī alus patēriņš  samazinājies. Našķus vairāk ļauju apēst sievai.

Tai šķidruma uzskaites lietotnei esmu metis mieru. Ieteikto dienas šķidruma devu biju spējīgs sevī uzņemt tikai tad, kad vakarā tika dzerts alus. Un, ja godīgi, tik daudz alu dzert būtu nedaudz neforši.

Laiks paliek arvien siltāks un nav vairs tālu, kad sākšu mēģināt skriet. Tad arī jāpiedomā pie pareizāka uztura. Un attiecīgi muskuļa masas pieauguma.

Un informācijas ievākšanu par pareizu tievēšanu.

Vispār man patīk, ka esmu šādi lēnām ieskrējies. Protams, varētu sagaidīt kādu sev nozīmīgu datumu, kad mainīt dzīvi, sākt iet uz fitnesa zālēm, sākt sevi skubināt ar veselīgu dzīvesveidu, bet domāju, ka ilgtermiņa griezumā skatoties tas būtu neefektīvi un pārtraucot aktīvu sportošanu, veselīgais dzīvesveids aizietu pa pieskari.

 

96.3 kg.

Ok, svara mešanas temps loģiski samazinājies.

To skaidroju ar sliktajiem laika apstākļiem, jo gandrīz katru dienu uz darbu braucu ar auto un ierakstā pastaiga izpalika.

Vēl to var skaidrot ar alus patēriņu. Nedēļas laikā izdzēru vairāk kā 10 aliņus.

Zinu, par daudz.