All posts by Ivars

Līgo

Ielikt saldētavā atpūsties dažus litrus Brenguļu alu un aizmirst par to – tā jau paliek par tādu kā Līgo svētku tradīciju.

Jāatsaldē alus un jāpadomā, ko varētu ziedot ugunskuram. Pirmais, kas ienāca prātā – krēsls, ko vakar netīšām salauzām. Uzsēdāmies un vienkārši sāka lūzt. Pēc tam paspaidīja ar kāju un salūza nepārprotami.

Otrais, kas ienāca prātā – facebook un draugiem.lv profils. Tiesa, tur pilnīgi nav nekā “dedzinošana”, vai pat “spridzīga”. Jādomā, kas cits.

Ledusskapi, veco veļasmašīnu veiksmīgi utilizējām ar pagasta palīdzību jau pirms dažiem mēnešiem. Bet nu to nerakstu te kontekstā ar līgo ugunskuru. Vienkārši tā pat.

Vārdu sakot – visiem priecīgus Līgo svētkus un mierīgus Jāņus!

Sākusies sesija

Ko? Man? Atkal?

Kas to būtu domājis.

Tā nu es gatavojos eksāmenam. Dzeru leišu alu plastmasas pudelē, ko tēvs man sagādāja par godu tam, ka aizvedu viņam iespēju panašķoties ar “Pokaiņu mežu”, kas, protams, bija vairāk resursietilpīgs nekā tas sūda leišu alus, bet kaut kā dīvaini ir pienākusi nakts, rakstu kaut ko un tā ir laba zīme.

Kas jauns?

Nūū, nez’, samazinu alus patēriņu, ko gan es centos darīt arī 2011-2018. gadu janvāra mēnešos, līdz ar to TAS tik tiešām nekas jauns nav.

Man ir divi puikas. Reizēm pieķeru sevi pie domas, ka nav dienas, kad es nepriecājos par to. Šobrīd gan diez gan mazi vēl, bet lielais jau sapņo par līdzināšanos man. Reiz pat sabēdājās, ka nebūšot tāds kā tētis.

Mums kaut kā ģimenē iegadījies (puika tā pats izdomāja), ka tie mazie dzeramie jogurtiņi viņam ir iegājušies kā “aliņi”. Reiz bija nedaudz smieklīgi, ka puika veikalā pie kases skaļi jautāja man vai viņam “aliņu” arī nopirkšu. Teicu, ka viņam aliņš taču ledusskapī jau stāv un viņš, liekas, pat priekā sāka aplaudēt par to. Kasiere gan neaplaudēja.

Esmu tik tiešām tāds, kam līdzināties. Vismaz četrgadnieka acīs.


Kādu dienu aizrāvos ar atmiņām no pamatskolas. Zinu, ka kādā 199X. gadā pamatskolas solā (spēju iedomāties, kura pasniedzēja mudināja uz tādām filozofiskām pārdomām) iedomājos kāds es būšu 2020 gadā. Protams, tajā brīdī neiedomājos, ka man būs nedaudz tik pāri 30 gadiem (čo?!?) , bet domāju, ka pagātnes es nemaz tik ļoti vīlies nebūtu.

Pagātnes “es” māca šobrīd tagadnes “es” veiksmīgi komunicēt ar nākotnes “es”. Tā lai visi “es” būtu apmierināti.

Ja jau esmu iedzēris alu, tad varētu te kaut ko arī ierakstīt, vai ne?
* Svētdienas alus tituls šoreiz tika piešķirts Cēsu Premium Coffee Porter aliņam un, šķiet, ka tas notika pirmo un pēdējo reizi. Vilšanās.

Aplūkoju melnrakstus un šis no 2015. gada. Nekas daudz nav aizritējis.

Arī šodien ir svētdiena. Karstu vasaras dienu nomainīja skats tumšajos logos ceturtajā stāvā.

Ir karsts. Vēss alus no ledusskapja vakaru padara ne tikai siltāku, bet arī tumšāku. Var jau būt, ka šobrīd zvaigznes mazāk spīd.

Labi, rīt jauna diena. Būs labi!

– Ar tevi viss kārtībā?
– Jā, protams. Kāpēc jautā?

Īstenībā jau problēmas ir un tagad tik cenšos noskaidrot, kas mani nodeva. Sadrūmušais skatiens, līkā stāja, trīcošās rokas? Varbūt vienkārši lielāku smaidu jāuzvelk? Jālabojas.

Es zinu, ka tipiska situācija – vecim kaut kāds problēmas, viņš par tām nerunā, varbūt pat nemeklē risinājumu, tās krājas, krājas un tad notiek sprādziens un cieš visi tuvākie. Klasika, teju vai.

Labi, jāturpina plūst pa straumi. Kā nekā straume ved uz priekšu.

Provinces hokejs!

– Provinces hokejs!

– Provinces hokejs! Zēni spēlē bumbu katrā sētā!

 

Tā aptuveni iesākās kāds dzejolis, kas pamatskolas laikā iekrita acīs tāpēc, ka bija samērā viegli iegaumējams un, izlasot to, varēju sevi tik viegli iedomāties kā konkursa “Zvirbulis” laureātu.

Te gan jāpiebilst, ka vārdu “futbols” pašrocīgi aizstāju ar šobrīd aktuālo “hokejs”. Nedomāju, ka šī dzejoļa pirmo divu rindu kvalitāte tāpēc jūtami paklupa.

18. novembris

Līst lietus un Kalētu nostūrī viss tumšs.  Ūdens tvaiku kondensāts sitas pret palodzi, fonā skaļrunis, kas izvibrē  mūziku ar solistu, kurš dzied latviešu valodā. Protams, nedaudz arī alus ir.

Esmu nedaudz pārsteigts, bet 18. novembris šodien man radījis vairāk svētku sajūtu nekā  Jaunais gads, Lieldienas vai pat Algas diena. Neskatoties uz lietu, dubļainām kedām un  tumsu.

Bet, ja mēs iedomājamies nopietnu runu, tad manu svētku sajūtu radīja mana ģimene ar sievu un niķīgo (un labāko uz pasaules) dēlu, mani vecāki, visi brāļi, ko šodien esmu saticis. Tā teju ir galvenā svētku sajūta. Ne himna, ne karogs, ne degradējošs salūts, ne runas un lentītes.

Ģimene. Īstā svētku sajūta.

Pasūtīju sev elektrisko skuvekli. Nav jau tā, ka es apgalvotu, ka man baigi augtu ūsas vai pat bārda, bet šis skuveklis varētu būt jauns posms manā dzīvē.

Sola gan, ka piegādās tikai pēc 10 dienām. Varētu jau šobrīd sākt tam gatavoties un pārtraukt esošos skūšanās mēģinājumus. Tīri, lai varētu pēc tam notestēt uz ko tad tas verķis ir spējīgs.

Tiesa, varbūt sieva to nesaprastu. Es jau viņai parasti saku, ka viņa jau tikai ir ieguvēja, ka izskatos smieklīgi. Es tādējādi atbaidu konkurentes.

Galvā iztēlojos ainiņu, kur sieva iesmejas un nedaudz sarkastiskā balsī pasaka: “Jā, riktīgi!”. Tā kā sarkasmu ne vienmēr saprotu, tad šādā brīdī viņa droši vien uzlabotu manu garstāvokli. Droši vien.

 

Divi gadi

Rīt aprit divi gadi vīra kārtā. Sākās ar aptuvenu:

— Ejam uz dzimtsarakstu nodaļu? Precēsimies?

— Nu, labi. Kāpēc ne.

 

Pēc mēneša nedaudz slepeni bijām jau precējušies. Protams, visu šo laiku attiecībās ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Nesaprašanās un pārpratumi, daži strīdi, kuros pienākuma pēc arī man vajadzēja iesaistīties un daudz prieka un laimes sajūtas.

 

Jāsaka, ka neprecējos, jo biju drošs, ka tas būs “ilgi un laimīgi”. Precējos, jo tas solījās būt viens liels, liels piedzīvojums, kuru izdzīvot kopā ar savu (nu jau) sievu.

Gaidu, ko atnesīs turpmākie piedzīvojuma gadi :)

92.X kg

Lieldienas darīja savu. Tiesa, nevienu olu tā arī neapēdu, bet mūsdienās uz galda parasti tiek likts kas vairāk par olām.

Sagādājām nedaudz brenguļa tumšo. Padzērām alu.

Šorīt saņēmos nosvērties. Nosvēros. Aizgāju un stāvus paskaloju poda malu. Gāju nosvērties atkal.

Svēru tik pat cik pirms rīta čuriņas. Man rodas sajūta, ka mani svari nav īsti objektīvi. Acīmredzot optimists esmu.

 

Bet nu jā – jāsagaida siltums un jādodas pirmajā skrējienā gar jūru. Šobrīd mēdzu doties pastaigās ar dēlu, bet nedomāju, ka to var uzskatīt par nopietnu aktivitāti.

 

Drīz, drīz vasara, alus, atpūta, pludmale, siltums un mūzika.