Man ir tas vecums, kad stāstu kādas gaismas vajadzētu nelielai kartona kastei. Priekšā ir dzeltenas gaismas, aizmugurē sarkanas. Vienkāršoju un citas nepieminu.
Un kāpēc gan priekšā, gan aizmugurē vajag numura zīmi? Nu, tas nav tev – tas ir citiem.
Prasi citiem.
Liekas, ka esmu uzstādījis antirekordu alus dzeršanā – šajā mēnesī esmu izdzēris kādus 10 alus. Neslikti priekš tā saucamā hokeja mēneša. Tiesa, pēdējā laikā interese par hokeju noplakusi.
Pagooglēju internetā savu pašsajūtu un no 7-8 sūdīgās pašsajūtas izraisītājiem, trīs esmu centiem izslēgt. Alus, kaut kas līdzīgs kofeīnam (fuck, stulbajā kolā, ko dzēru, arī ir kofeīns) un stress nav vairs mana ikdiena. Esmu gan aizmirsis, kas bija pārējie izraisītāji. Cerams, ne neiešana pie ārsta, ha ha. Un, ja ņem vērā, ka iešana pie ārsta arī izraisītu kaut kādu stresu…
Nē, nu stress jau ir, bet es kā intraverts daļu no problēmām droši vien radīju sev galvā. Tagad cenšos pie tā piedomāt un neradīt stresu no tukšas vietas.
Šobrīd Spotify klausos Latvijas smagsvaru Busuļa, Dona un Prāta Vētras dziesmu. Ja pirms kāda laika (2008. gada aprīlī, ha ha) rakstīju, ka Prāta Vētras tajā brīdī jaunais singls ir sūds, tad par šo dziesmu jāsaka – euu, kaut kur dzirdēta dziesma. Ā, jā – trijotne tač’ spēlē vienādas dziesmas.
Un vēl tajā gadā rakstu, ka kefīrs ir labs līdzeklis, lai atmestu alus dzeršanu. Acīmredzot tomēr nav.
Pirms 10 gadiem teiktu, ka pavasaris galvās, bet nu jā – tagad jau precējies un tā…
Un pašam liekas, ka šis būs pārmaiņu gads. Ja ne apstākļos, tad savā domāšanā. Gaidu vasaru, kad varēšu teikt – jā, nu uz nākošo vasaru gan es notievēšu, būšu foršāks un laimīgāks.
Kā jau katru pavasari.
Klausos kaut ko līdzīgu mūzikai.
Sieva: kaut ko saka…
Es, noņemot austiņas no ausīm: Jā?
Sieva: Es tās austiņas ienīstu!
Nav ne jausmas, kāpēc viņa ienīst manas austiņas, jo viņas nekad tās neizmanto. Nu, vismaz neesmu nekad redzējis, ka viņa to būtu darījusi!
Klausos šeit Youtube mūziku. Kaut kādu akustisku kaverversiju, aizveru acis un jūtos teju kā pirms kādiem 13 gadiem fonteinā, kad sadzēries alu un izslēdzis domas, dodies foršas mūzikas ritmā pakustēties tukšajā deju zālē.
Dziesma beidzas, atver acis, un izrādās trīs meitenes dejo kopā ar tevi.
Pēkšņi piezogas sajūta, ka uz tevi skatās. Visas planējošās kustības sāk palikt saraustītas un tik pat pēkšņi ieslēdzas domas, ka esmu visnotaļ tik sūdīgs, ka meitenēm palika žēl, ka es tāds viens tur riņķoju bezgalībā. Un nespēju tikt vaļā no šīs domas. Un nespēju..
Sākas cita dziesma. Sliktāka par iepriekšējo.
Un lemju, ka jāaiziet labāk pēc kāda alus kausa. Varbūt tad šo visu būtu iespējams noskalot.
Retrospektīvā ir sajūta, ka man kaut kāds emo periods ar sūdīgu pašapziņu ir bijis. Pff
Ielikt saldētavā atpūsties dažus litrus Brenguļu alu un aizmirst par to – tā jau paliek par tādu kā Līgo svētku tradīciju.
Jāatsaldē alus un jāpadomā, ko varētu ziedot ugunskuram. Pirmais, kas ienāca prātā – krēsls, ko vakar netīšām salauzām. Uzsēdāmies un vienkārši sāka lūzt. Pēc tam paspaidīja ar kāju un salūza nepārprotami.
Otrais, kas ienāca prātā – facebook un draugiem.lv profils. Tiesa, tur pilnīgi nav nekā “dedzinošana”, vai pat “spridzīga”. Jādomā, kas cits.
Ledusskapi, veco veļasmašīnu veiksmīgi utilizējām ar pagasta palīdzību jau pirms dažiem mēnešiem. Bet nu to nerakstu te kontekstā ar līgo ugunskuru. Vienkārši tā pat.
Vārdu sakot – visiem priecīgus Līgo svētkus un mierīgus Jāņus!
Ko? Man? Atkal?
Kas to būtu domājis.
Tā nu es gatavojos eksāmenam. Dzeru leišu alu plastmasas pudelē, ko tēvs man sagādāja par godu tam, ka aizvedu viņam iespēju panašķoties ar “Pokaiņu mežu”, kas, protams, bija vairāk resursietilpīgs nekā tas sūda leišu alus, bet kaut kā dīvaini ir pienākusi nakts, rakstu kaut ko un tā ir laba zīme.
Kas jauns?
Nūū, nez’, samazinu alus patēriņu, ko gan es centos darīt arī 2011-2018. gadu janvāra mēnešos, līdz ar to TAS tik tiešām nekas jauns nav.
Man ir divi puikas. Reizēm pieķeru sevi pie domas, ka nav dienas, kad es nepriecājos par to. Šobrīd gan diez gan mazi vēl, bet lielais jau sapņo par līdzināšanos man. Reiz pat sabēdājās, ka nebūšot tāds kā tētis.
Mums kaut kā ģimenē iegadījies (puika tā pats izdomāja), ka tie mazie dzeramie jogurtiņi viņam ir iegājušies kā “aliņi”. Reiz bija nedaudz smieklīgi, ka puika veikalā pie kases skaļi jautāja man vai viņam “aliņu” arī nopirkšu. Teicu, ka viņam aliņš taču ledusskapī jau stāv un viņš, liekas, pat priekā sāka aplaudēt par to. Kasiere gan neaplaudēja.
Esmu tik tiešām tāds, kam līdzināties. Vismaz četrgadnieka acīs.
Kādu dienu aizrāvos ar atmiņām no pamatskolas. Zinu, ka kādā 199X. gadā pamatskolas solā (spēju iedomāties, kura pasniedzēja mudināja uz tādām filozofiskām pārdomām) iedomājos kāds es būšu 2020 gadā. Protams, tajā brīdī neiedomājos, ka man būs nedaudz tik pāri 30 gadiem (čo?!?) , bet domāju, ka pagātnes es nemaz tik ļoti vīlies nebūtu.
Pagātnes “es” māca šobrīd tagadnes “es” veiksmīgi komunicēt ar nākotnes “es”. Tā lai visi “es” būtu apmierināti.
Ja jau esmu iedzēris alu, tad varētu te kaut ko arī ierakstīt, vai ne?
* Svētdienas alus tituls šoreiz tika piešķirts Cēsu Premium Coffee Porter aliņam un, šķiet, ka tas notika pirmo un pēdējo reizi. Vilšanās.
Aplūkoju melnrakstus un šis no 2015. gada. Nekas daudz nav aizritējis.
Arī šodien ir svētdiena. Karstu vasaras dienu nomainīja skats tumšajos logos ceturtajā stāvā.
Ir karsts. Vēss alus no ledusskapja vakaru padara ne tikai siltāku, bet arī tumšāku. Var jau būt, ka šobrīd zvaigznes mazāk spīd.
Labi, rīt jauna diena. Būs labi!
Pamodos. Pamodos ar cīņu par segu. Protams, neuzvarēju, jo uzvarēja demokrātija. Vārdu sakot – kaķis vairs nav uzticamo sabiedroto lokā.
– Ar tevi viss kārtībā?
– Jā, protams. Kāpēc jautā?
Īstenībā jau problēmas ir un tagad tik cenšos noskaidrot, kas mani nodeva. Sadrūmušais skatiens, līkā stāja, trīcošās rokas? Varbūt vienkārši lielāku smaidu jāuzvelk? Jālabojas.
Es zinu, ka tipiska situācija – vecim kaut kāds problēmas, viņš par tām nerunā, varbūt pat nemeklē risinājumu, tās krājas, krājas un tad notiek sprādziens un cieš visi tuvākie. Klasika, teju vai.
Labi, jāturpina plūst pa straumi. Kā nekā straume ved uz priekšu.