Ko? Man? Atkal?
Kas to būtu domājis.
Tā nu es gatavojos eksāmenam. Dzeru leišu alu plastmasas pudelē, ko tēvs man sagādāja par godu tam, ka aizvedu viņam iespēju panašķoties ar “Pokaiņu mežu”, kas, protams, bija vairāk resursietilpīgs nekā tas sūda leišu alus, bet kaut kā dīvaini ir pienākusi nakts, rakstu kaut ko un tā ir laba zīme.
Kas jauns?
Nūū, nez’, samazinu alus patēriņu, ko gan es centos darīt arī 2011-2018. gadu janvāra mēnešos, līdz ar to TAS tik tiešām nekas jauns nav.
Man ir divi puikas. Reizēm pieķeru sevi pie domas, ka nav dienas, kad es nepriecājos par to. Šobrīd gan diez gan mazi vēl, bet lielais jau sapņo par līdzināšanos man. Reiz pat sabēdājās, ka nebūšot tāds kā tētis.
Mums kaut kā ģimenē iegadījies (puika tā pats izdomāja), ka tie mazie dzeramie jogurtiņi viņam ir iegājušies kā “aliņi”. Reiz bija nedaudz smieklīgi, ka puika veikalā pie kases skaļi jautāja man vai viņam “aliņu” arī nopirkšu. Teicu, ka viņam aliņš taču ledusskapī jau stāv un viņš, liekas, pat priekā sāka aplaudēt par to. Kasiere gan neaplaudēja.
Esmu tik tiešām tāds, kam līdzināties. Vismaz četrgadnieka acīs.
Kādu dienu aizrāvos ar atmiņām no pamatskolas. Zinu, ka kādā 199X. gadā pamatskolas solā (spēju iedomāties, kura pasniedzēja mudināja uz tādām filozofiskām pārdomām) iedomājos kāds es būšu 2020 gadā. Protams, tajā brīdī neiedomājos, ka man būs nedaudz tik pāri 30 gadiem (čo?!?) , bet domāju, ka pagātnes es nemaz tik ļoti vīlies nebūtu.
Pagātnes “es” māca šobrīd tagadnes “es” veiksmīgi komunicēt ar nākotnes “es”. Tā lai visi “es” būtu apmierināti.