Domas.

Pēdējā laikā pat rīcība nespēj nomākt domas. Lai kāda būtu rīcība vai darbības, domas tā īsti nemainās. Draņķes teju vai.

Nedaudz palasīju vecos ierakstus. Un nevar neiesaukties “hei”! Izrādās, ka man mentālas problēmas bija arī pirms 4 gadiem.

Un man pat tikko radās sajūta, ka, līdz ar manu teorētisko pieaugšanu, pieaugušas arī manas problēmas.

Šī brīža aktuālais moto – “SEXY”

Kaķis mani tagad vēro tā, it kā es gatavotos darīt ko nosodāmu. Neņemu šo galvā un liecos pēc aliņa…

P.S.

Neko satraucošu un nepieredzētu tomēr neieraudzījis, šis meta mieru un centās iemigt. Gandrīz kā manas aknas.

Hei, es taču pirms kādas stundas vēlējos kaut ko uzrakstīt. Varbūt pat pirms kādām stundām divām. Varbūt jau sen…

Vakardienas filma un nu jau aizgājušie svētki lika atcerēties, ka viss bija, kas ir atnācis, ātrāk vai vēlāk arī aizies. Atliek tikai izlemt cik ilgs būs kopīgi pavadītais laiks. Vai vismaz mirklis. Liekas, ka reizēm mirklim piemīt lielāka maģija, vērtība nekā daudziem kopā pavadītajiem gadiem ar ciešanām, pūlēm un sapņu samīcīšanām.

Reizēm mirklim jāpaliek par mirkli.

Nevis kā Tu mirkļa samulsināts un alkohola iedvesmots pieej pie iespējami satraucošas meitenes, centies viņu iepazīt, bet ar katru kokteiļa glāzi un pateikto zilbi saproti, ka kāds te ir idiots un tas neesi Tu.

Un arī ne pelnu trauks vai reklāmas teksts stikla ietvarā.

Vakar pēc pāris (2) dienu pārtraukuma izdzēru trīs aliņus.

Ja godīgi, tad rīts bija pavisam dīvainā noskaņojumā un nogurumā. Varbūt kaķis vainīgs, bet varbūt alus. Vēl tagad galva dulla un ik pa laikam iedomājas muļķības. Nekas, jāsūc kafija no mazās, sarkanās krūzītes un jādzīvo, jāstrādā, galu galā jāizdzīvo.

Parasti iedzeru alu un tad rodas iespēja tā brīža muļķīgās domas izlikt visiem apskatei. Tā rodas ieraksti šajā adresē.

Varbūt būsiet pamanījuši, ka šeit pēdēja laikā samērā reti tiek iedrukāti jauni ieraksti. Tiešām esmu sācis mazāk alu dzert? Nē, taču!

Tas viss ir acu aizmālēšanai. Dzeru alu kā parasti.

Tikko atcerējos VHS ēras filmu, kur divi jaunieši netīšām (droši vien iedzēruša filmas scenārista – sliņķa dēļ) atrod neaizslēgtā, neapsargātā noliktavā citplanētiešu tehnoloģijas (plastmasas nieciņus), kas aizdomīgi der kā uzlieti tieši šo personāžu ķermeņiem.

Filma pati par sevi bija tik stulba un lēta, ka pat pēc citplanētiešu tehno-pistolīšu sprādzieniem uz asfalta palika Zemes izcelsmes un kino meistaru slinkuma kulminācija – pirotehnikas iepakojuma paliekas. Filma tiešām bija lēta un nenopietna, bet tajā vecumā likās simpātiska doma par līdzīgas “zelta bedres” atrašanu un pasaules “salabošanas”.

Ar sprādzieniem, sprādzieniem un, iespējams, labām domām.

Jāgludina palagi, lai kārtu uz sienas.

Jāskatās, varbūt jādzer alus, jāklausās un jāpēta vietējo kino un jāspēlē poker[i]s.

Esam sarunājuši, ka, ja paveiksies un iespēlēsim dažus desmitus eiro, tad šovakar iesim uz fonteinu. Tiesa, ir sajūta, ka fonteins nespīd. Slikti spēlējas un slikti dzeras.

Tas nekas un tad jau līdz citai reizei…

Noskaņojuma mūzika fonā. Vakars.

Nepāris (3) aliņi un atmiņas par laikiem, kad mani ieraksti kādam interesēja. Nē, jā, varbūt es saprotu, ka līmenis ir krities zemāk nekā ierasti, bet..

Viss sākās sen senos laikos, kad sāku satikties ar meiteni un, kaut arī viņai patika ieskatīties šajā lapā, viņa nejūsmoja par maniem ierakstiem, kas apcer manu attiecību spožumu un postu. Tas arī laikam izsmēla pēdējo cilvēcīguma palieku šajā lapā un palika tikai alus.

Un alus mūs pieradina būt vienaldzīgiem.

Sliktais alus. Fui, pē, neaiztiec kaku! Ha ha, rādu ar rādītāja pirktu uz tukšajām tarām un smejos, ka pieveicu tās kā tādas nīkules. Tā arī tām vajag. Pietiek te manā klātbūtnē bojāt skatu…