Neskatoties uz iepriekšējo dienu slikto pašsajūtu, šodien pieķēru sevi pie domas, ka nebūtu nekas pret kāda aliņa izdzeršanu. Tagad pat nedaudz kāri paskatījos uz improvizēto bāriņu divu roku stiepienu attālumā, kur dažas čehu tumšās alus “parodijas” vēl stāv. Nē, “stāv” izklausās pārāk optimistiski. Pudeles tur guļ un gaida, kad kāds viņas uzmodinās no miega ar skūpstu uz lūpām. Vai kakliņa. Un nelielas šņākšanas un burbuļošanas pavadītas, tiks iztukšotas.

Gandrīz kā pasakā vai pat vienas otras laulības dzīvē.

Tā nu, lūk, es laikam domāju par alu. Varētu domāt – kāpēc gan nē? Kāpēc gan neveldzēt slāpes?

Nevajag. Šoreiz slāpes veldzēju ar mazo kefīra paciņu. Nu, nopietni jau tas nebija, bet slāpes veldzējās un domas par aliņiem nozuda tik pat veikli kā notrieptās kefīra “ūsiņas” piedurknē.

Hei, tas man atgādināja, ka jāiet noskūties. Biežāk jādzer kefīru acīmredzot.