Dienas rit, naktis ripo, bet darbalaiks velkas.

Saprotami, ka šajā laikā, kad saule silda daudz vairāk nekā pēdējais atslēgtais pilsētas radiators, vairāk domas griežas ap atpūtu, formām un dabu.

Nevis ap rūkoņu no melnās, noputējušās kastes un putekļaini vēso gaisu pelēkajā kabinetā.

Vispār šajā sevis izdomātajā un lobētajā pīpētprieka pauzē atcerējos, ka nepīpēju un varu šīs piecas minūtes veltīt šim ierakstam. Jā, man jau liekas, ka laiks šādi tikko tika nomests zemē un nedaudz pat piesmiets, bet dzīvē jau nevar vienmēr būt labi lēmumi….

Bet, paklau’!

Tikko izdomāju jaunu formu šai dienasgrāmatai. Zinām, ka vērsties ar savu vēstījumu tukšumā un nevienam to tā īsti neadresēt ir pat nedaudz bezvērtīgi un pat reizēm mokoši (pats reti kad pārlasu vēlāk šos ierakstus), tāpēc jāizveido nedaudz citādāku formu.

Jāizdomā tā mītiskā persona vai grupa, kas manā iztēlē varētu spēlēt šo jauno vēstījuma saņēmēja lomu. Varbūt būtu pat vieglāk rakstīt. Varbūt.

Varbūt varētu rakstīt draudzīgāk. Bez alus. Domājot par iztēles augļiem. Vai kādiem dīvainiem, izdomātiem prototipiem.