Reiz skolas ietvaros bija jāizfantazē kāds dzejolis par godu Dzejas dienai. Manis izfantazētos paša sacerētā dzejoļa triumfālos panākumus izšķīdināja skarbā realitāte – dzejolis tomēr bija pārsteidzoši sūdains, neloģisks savārstījums. Bet man patika. Arī skolotājai to noskaitīju vienā elpas vilcienā. Vēl tagad varu galvā noskaitīt pirmās divas rindiņas:
Šodien tēvam liela diena,
bet žiletes nav ne viena;
Galvenais nenokārt degunu un ticēt sev. Vēl joprojām to reizēm daru.