Pirms daudziem gadiem biju nedaudz kautrīgāks un, iespējams, arī glītāks (tie bija laiki, kad bez iztēles iesaistīšanas varēja saskatīt nelielu sešpaku uz mana vēdera) mēdzu aizvilkties uz tolaik vēl esošos un vienīgo iespēju – klubu Pablo.

Tur gan parasti nekas tāds nenotika. Ja biju iedzēris vairāk alu, tad reizēm mēdzu paskūpstīties ar kādu nepazīstamu meiteni. Ja ļoti maz, tad ierasti savā nodabā sūcu alu un apbrīnoju cilvēkus, kuriem patika tur skanošā mūzika. Tās jaunās meitenes, kas izrādīja visas savas aerobikas plača kustības, tur bija fascinējošas. Bieži pie sevis domāju – ak, ja es varētu nokrist līdz viņu līmenim, tad es noteikti būtu topā.

Tad vēl bija tā mulsinošā stadija, kad alus bija dzerts ciešami daudz, bet ne tik ļoti, lai būtu radīts par sevi slikts (tātad – pareizs) iespaids. Šādu stadiju kroņa gājiens bija iepazīties ar kādu meiteni un mulsināt viņu ar nerunāšanu, tiešiem acu skatieniem un tik pat mulsinošu un muļķīgu smaidīšanu. Citiem vārdiem – biju mulsinošs, bet tajā pašā laikā diezgan noslēpumains.

Šāda stadija gan visbiežāk apstājās pie, maksimums, sadošanās rokās, teorētiski atstātu iespēju satikties vēlāk un nožēlu par to, kāpēc tā arī necentos meiteni noskūpstīt (tiesa, ne jau visas bija tik ļoti skaistas, lai es ļoti un ilgi to nožēlotu) tajā vakarā.

Vārdu sakot, ar šo visu es vienkārši vēlējos uzrakstīt, ka pirms salīdzinoši neilga laika viena meitene, kuras rokas pirms daudziem gadiem biju paņēmis savās rokās tajā sasvīdušajā un piesmirdētajā Pablo, ejot man garām pa ielu, teju nepieklājīgi ilgi skatījās uz mani. Es pat samulsu un tajā brīdī vienīgais, kas nāca man prātā – hei, tā taču tā ar līķa aukstajām rokām!

Un par laimi viņa pagāja garām.