Starp rīta domām par to, kad es beidzot atsākšu, nē, sākšu skriet un kāpēc man tik ļoti miegs nāk, pēkšņi sajutos pamests. Ierasti vienmērīgi naskā gaita samazināja savu tempu un nedaudz pat apstulbu. Jā, sajutos vientuļš un pamests. Vismaz tik lielā mērā, lai manī pēc brīža pamostos tas sešgadnieks, kas mēdz uzmest lūpu un sev klusībā nosolīt – “ja jau viņiem mani nevajag, tad arī man viņus nevajag! Pff!”.

Droši vien, ka šajā kavētā rīta gaitā uz darbu, nemanot, tik tikko sajūtami kļuvu nedaudz noslēgtāks nekā parasti. Un šķiet, ka visvairāk pret sevi.