Rīt aprit divi gadi vīra kārtā. Sākās ar aptuvenu:

— Ejam uz dzimtsarakstu nodaļu? Precēsimies?

— Nu, labi. Kāpēc ne.

Pēc mēneša nedaudz slepeni bijām jau precējušies. Protams, visu šo laiku attiecībās ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Nesaprašanās un pārpratumi, daži strīdi, kuros pienākuma pēc arī man vajadzēja iesaistīties un daudz prieka un laimes sajūtas.

Jāsaka, ka neprecējos, jo biju drošs, ka tas būs “ilgi un laimīgi”. Precējos, jo tas solījās būt viens liels, liels piedzīvojums, kuru izdzīvot kopā ar savu (nu jau) sievu.

Gaidu, ko atnesīs turpmākie piedzīvojuma gadi :)