Kaut kad, steidzoties vēlā pēcpusdienā uz darbu, sarkanās luksafora gaismas vadīts, apstājos un, blakus stāvošā tantiņa, pagriežas pret mani un sāk kaut ko man stāstīt. Sākumā padomāju, ka viņa man prasa cik pulkstens vai arī vēlas, lai norādu virzienu kādam mērķim. Vai arī vēlas nohipnotizēt mani.
Noņēmu Metallica no savām ausīm un klausījos. Man par pārsteigumu viņa sacīja, ka atstājusi projektoru kaut kādā tur divsimtajā kabinetā. Nedaudz apstulbu un sāku domāt, ka tantei ir kaut kas nojucis prātiņā vai arī esmu kritis viņai par upuri “sirds izkratīšanai”.
Tā nu tur stāvu un ar pavērtu muti jūku prātā no nezināšanas, līdz tantiņa pajautā vai es esot brālis. Protams, nu man viss kļūst skaidrs un saprotu, ka kārtējo reizi man jāmulst no tā, ka man ir diezgan līdzīgs dvīņu brālis. Seko skaidrošanās, ka mani droši vien ir noturējuši par Andri, bet tā nav patiesība, jo esmu viņa dvīņu brālis Ivars. Skaidrs?
Turpinājumā seko viņas atvainošānās un mani apgalvojumi, ka tas ir normāli. Ne jau pirmā reize tādam atgadījumam. Patiešām. Nedaudz palika viņas žel. Līdz brīdim gan, kad uzliku atpakaļ uz ausīm Metallica.
Tas ļāva turpināties steigai uz darbu.