Es.

Fāze 1 – cenšos rakstīt sakarīgi.

Dēls beidzot guļ un pienācis laiks vakara aliņam.

Alus ir vēss un tīri ciešams. Cik nu var paciest lietu ar kuru ir bijusi tik ilgas un samērā ciešas attiecības. Īsti vairs neatceros, kad bija tas laiks, kad man sagādāja grūtības izdzert pat vienu alu un, kad bija tas laiks, kad pārvarēju šo muļķīgo barjeru un sāku dzert alu ar prieku un entuziasmu. Šķiet, ka tas bija 18-19 gadu vecumā.

To spriežu pēc tā, ka 16 gadu vecumā pārdzēros “Rubeni”, nākošajā dienā to vien darīju kā vēmu un patika pēc alus, zinot sevi, nebija droši vien pēc tam nebija kā minimums divus gadus.

Atceros, ka pēc šķiršanās ar kādu meiteni, mana vēlme uzsākt jaunas attiecības iepalika vismaz par kādu gadu.

Kaut kas līdzīgi bija arī ar alu. Tikai nopietnāk un ilgāk.

Fāze 2 – domāju/nedomāju un to atspoguļo spiedieni uz klaviatūras.

Ai, atceros, ka Ainars lepojās ar sevi, ka zināja speciālo taustiņu kombināciju, kas ļauj uz ekrāna uzdrukāt supergaru svītriņu. Tā ir viena no viņa labajām īpašībām – viņš zin, kā uzdrukāt uz ekrāna garu svītriņu. Nu, ne defisi (vai kā to sauca), bet doooomu zīmi. Uz sava datora klaviatūras cenšos spiest tur kaut kādus Alt+124 ciparus uz NumPad. Nekas nesanāk.

Fonā uzlikts man Foo Fighters. Skan labi, bet diemžēl youtube labajā (labajā, nevis sliktajā) sānā piedāvā citas dziesmas. To nekautrējoties uzspiežu. Kā nekā – alus nozīmē eksperimenti un jaunu mūziku. Cik nu jauna mūzika var būt Oasis izpildījumā.

Jā, un tagad mani pārņem sajūta, ka, mūzikai skanot, līgojos līdzi. Nemaz neņemu vērā ko es te rakstu. Rakstu sajūtas (piemēram, tagad man nepareizi sēžot pie ekrāna, mugura paliek stīva un varbūt drīz vajadzēs aiziet pačurāt. Alus kā nekā.) un ātrās domas.

Fāze nr. 2 man sākt patikt labāk. Neiespringstu par saturu, politkorektumu un komatu pārbagātību,,,, kā nekā – fāze nr 2 nozīmē savā ziņā vienaldzību. Jāsaka, ka šī fāze nozīmē arī to, ka izdzerti vismaz 3 aliņi.

Kas te man skan atkal? Champagne Supernova. Nav ne jausmas par ko tā dziesma ir. Droši vien par astrologiem.

Uzmetu acis pa kreisi (tikko uzrakstīju “pa kreizi”, kas varētu būt tik domīgi, jo uzmest acis pa “crazy” atbilst 3 alu dzērāja prototipam un psiholoģiskajam portretam) un tur guļ kaķis. Uz mani dīvaini skatās. Droši vien tāpēc, ka guļ uz krēsla-skapja noliktā krekla. Jūtas vainīgs droši vien. Es arī jūtos vainīgs skatoties uz viņu. Nu, ziniet – ne vienmēr atceros nomainīt trauciņā ūdeni. Un tikko radās sajūta, ka es ar kaķi esam kviti. Tā teikt – reizēm es pret viņu slikti izturos – reizēm es izturos tā pat.

Labi, dziesma tikko beidzās un laiks pārslēgt uz citu dziesmu. Auto piedāvājums gan ir gauži niecīgs un “skrollēju” sānu sadaļu tā zemāk. Ha, nē paldies, Coldplay neatbilst manam šī brīža noskaņojumam.

Un noskaņojums ir tāds, ka alus beidzies. “Iesprausts bēdīgs ģīmītis”. Un te es izdzēšu veselu rindkopu. Pat man apcerējumi par iespraustiem ģīmīšiem attiecīgās vietās likās tādi samāksloti un nevajadzīgi. Pat tizli. Pat tizlāk nekā manas roķeles.

Labi, jābeidz.

Nepārlasīšu. Jo nav taču vajadzības. Statistika liecina, ka varbūt kādi pieci cilvēki šo lasa.

Star citu – Labdien, kā jums iet?

Fāze 3 – varētu šo to vēl uzdrukāt, bet ja nu sieva lasa?!?

Sasmējos pie sevis un pakasīju savu alus vēderu. Smieklīgi, bet ir bijuši gadījumi, kad pie sevis nodomāju – ai, man ir grūti izteikt savas domas vārdos un varbūt risinājums būtu savas intīmās, slepenās un patiesās domas uzrakstīt šeit. Sieva droši vien šo ātrāk vai vēlāk izlasīs.

Un tikko mana iztēle iedomājās viņas balsi, pārmetošo skatienu un viņas izrunāto tekstu – “Mīļais, Tu taču varēji man uzrakstīt privāti nevis savā stulbajā blogā, kurš nevienam tāpat nav vajadzīgs”.

Sieva jau klusībā zin, ka esmu “drama queen” un šis viss, kas te rakstīts nav patiesība. Vismaz es tā teikšu, ja viņa man kaut ko jautās par šo tēmu.

Man patīt būt par “drama queen”