Nesenais kardiologa apmeklējums vainagojās ar atziņām, kuras patiesībā ir visiem zināmas arī bez kardiologa apmeklējumiem — man tik tiešām ir nepieciešams veselīgāks dzīvesveids.

Jāsamazina savs svars par kādiem 10 kilogramiem. Mazāk alus dzeršanas. Mazāk uztraukšanās par sīkumiem un lietām, kas man un kuras es īsti nevaru ietekmēt.

Šobrīd esmu sācis sekot šādam plānam – esmu sācis nedaudz sakarīgāk ēst. Mazāk ogļhidrāti, vairāk olbaltumvielas. Ja laikapstākļi nav sūdaini, tad uz darbu cenšos iet ar kājām.

Plānoju atsākt skriet tiklīdz paliks nedaudz siltāks un gaišāks.

Tā, līdz vasarai cik vēl mēneši? 4? Mēnesī savu svaru samazināt par 2 kg ir visnotaļ iespējams.

Hei, tikko pieķēru sevi pie domas, ka jūtos iedvesmots, pacilāts un apņēmības pilns.

Iešāvās prātā doma par jaunas sadaļas izveidi šajā lapā, kur es varētu uzskaitīt savus panākums veselīga dzīvesveida piekopšanā. Varbūt.

Kāda velna pēc jāraksta “sweiki”, ja var uzrakstīt “sveiki”?  Ik pa laikam autentificējos un autorizējos portālā dra.lv un mēdzu šad tad iemest acis “Domubiedru” kategorijā – ja nu spēju kādam palīdzēt.

Šoreiz jaunākais ieraksts bija šāds:

sweiki vai kāds var palīdzēt stacionārajam datoram tik gala ar mikrofonu neatrod pilnīgi neko rakstat privāti

Es nezinu. Mēs visi, protams, rakstām ar kļūdām un nepareizi, bet kāpēc jāraksta tizli? Es pieņemu, ka 25 gadu vecais jaunietis vienkārši pārlika savas domas uz “papīra”.  Citas domas viņam ir sakarīgākas un šis droši vien tikai rakstura iezīmju demonstrēšana?

Nu, jā – es sevi uzskatu par muļķi, bet citi tik tiešām ir lielāki muļķi.

Malkoju pirmo šī gada alu.

Kādu nelielu laiku to nebiju darījis un ģimeniskās pastaigas laikā pat iedomājos – kā alus garšos pēc šī laika? Vai tas man liksies rūgts un svešs? Kā mans organisms to uztvers?

Šobrīd liekas, ka garšo tik labi, kā jāiet taisīt vaļā otrs aliņš. Divi gan tikai ir, bet svētdienas vakaram šāds skaits piestāv tik pat labi kā caurai zeķei uzvilkta vilnas zeķe.

Pielieku karstu kafiju pie lūpām un  briļļu stikliņi nedaudz pārklājas ar tvaikiem. Neierasti.

Kaut kā neatceros, ka līdzīgas problēmas būtu bijušas pie lūpām liekot vēsu, siltu vai pat saulē sakarsušu alus kausu. Jāsecina, ka kārtējo reizi kafijas krūzi uzvar visu varenais alus kauss.

Nē, nav jau tā, ka brilles būtu man ierasta lieta, bet šad tad mēdzu tās uzvilkt. Vecums tomēr…

Kārtējais vakars pirms pirmās nedēļas darba dienas un jāsaka, ka tie izdzertie 3 mazie un tumšie aliņi kopā ar RR mūziku rada pareizo noskaņu.

Un… Protams, tiklīdz uzrakstu “pareizo noskaņu” tā pa radio sāk skanēt manai gaumei nepieņemams sūds. Klasika.

Un tagad skan “Tumsa”. Ar to jauno dziedātāju no dinamiskā dueta “Walter & Kozel”. Ja es nebūtu slinks, tad būtu nospiedis divus klikšķus un sen jau pārslēdzis radio. Hei, bet ja tā nedaudz iedziļinos, nogrimstu savos klusajos, dziļajos ūdeņos (daudz tādus nemaz nav jālej, lai pie tiem tiktu), tad saprotu, ka neesmu slinks, lai pārslēgtu radio. Patiesība ir tāda, ka esmu intraverts un neesmu vērsts uz pārmaiņām.

Nē, sāk skanēt “Prāta Vētra” un ātri nobriestu pārmaiņām – slēdzu prom RR.

Biju iedomājies, ka šajā “blogā” varētu sākt izteikt savas domas par aktualitātēm Latvijas politikā, sabiedriskajā vidē, Liepājā un internetā. Galu galā nonācu pie secinājuma, ka tas būtu nevajadzīgi.

Otra doma bija sākt veidot “dzīvesstila” blogu, bet tas nozīmētu, ka būtu jāraksta biežāk. Tiesa, potenciāls šai tēmai ir un caur šo blogu es varētu lauzt (vai salabot) sevi un rezultāts varētu būt priekš sevis interesants.

Un vēl varētu dzēst visu.

Es.

Fāze 1 – cenšos rakstīt sakarīgi.

Dēls beidzot guļ un pienācis laiks vakara aliņam.

Alus ir vēss un tīri ciešams. Cik nu var paciest lietu ar kuru ir bijusi tik ilgas un samērā ciešas attiecības. Īsti vairs neatceros, kad bija tas laiks, kad man sagādāja grūtības izdzert pat vienu alu un, kad bija tas laiks, kad pārvarēju šo muļķīgo barjeru un sāku dzert alu ar prieku un entuziasmu. Šķiet, ka tas bija 18-19 gadu vecumā.

To spriežu pēc tā, ka 16 gadu vecumā pārdzēros “Rubeni”, nākošajā dienā to vien darīju kā vēmu un patika pēc alus, zinot sevi, nebija droši vien pēc tam nebija kā minimums divus gadus.

Atceros, ka pēc šķiršanās ar kādu meiteni, mana vēlme uzsākt jaunas attiecības iepalika vismaz par kādu gadu.

Kaut kas līdzīgi bija arī ar alu. Tikai nopietnāk un ilgāk.

Fāze 2 – domāju/nedomāju un to atspoguļo spiedieni uz klaviatūras.

Ai, atceros, ka Ainars lepojās ar sevi, ka zināja speciālo taustiņu kombināciju, kas ļauj uz ekrāna uzdrukāt supergaru svītriņu. Tā ir viena no viņa labajām īpašībām – viņš zin, kā uzdrukāt uz ekrāna garu svītriņu. Nu, ne defisi (vai kā to sauca), bet doooomu zīmi. Uz sava datora klaviatūras cenšos spiest tur kaut kādus Alt+124 ciparus uz NumPad. Nekas nesanāk.

Fonā uzlikts man Foo Fighters. Skan labi, bet diemžēl youtube labajā (labajā, nevis sliktajā) sānā piedāvā citas dziesmas. To nekautrējoties uzspiežu. Kā nekā – alus nozīmē eksperimenti un jaunu mūziku. Cik nu jauna mūzika var būt Oasis izpildījumā.

Jā, un tagad mani pārņem sajūta, ka, mūzikai skanot, līgojos līdzi. Nemaz neņemu vērā ko es te rakstu. Rakstu sajūtas (piemēram, tagad man nepareizi sēžot pie ekrāna, mugura paliek stīva un varbūt drīz vajadzēs aiziet pačurāt. Alus kā nekā.) un ātrās domas.

Fāze nr. 2 man sākt patikt labāk. Neiespringstu par saturu, politkorektumu un komatu pārbagātību,,,, kā nekā – fāze nr 2 nozīmē savā ziņā vienaldzību. Jāsaka, ka šī fāze nozīmē arī to, ka izdzerti vismaz 3 aliņi.

Kas te man skan atkal? Champagne Supernova. Nav ne jausmas par ko tā dziesma ir. Droši vien par astrologiem.

Uzmetu acis pa kreisi (tikko uzrakstīju “pa kreizi”, kas varētu būt tik domīgi, jo uzmest acis pa “crazy” atbilst 3 alu dzērāja prototipam un psiholoģiskajam portretam) un tur guļ kaķis. Uz mani dīvaini skatās. Droši vien tāpēc, ka guļ uz krēsla-skapja noliktā krekla. Jūtas vainīgs droši vien. Es arī jūtos vainīgs skatoties uz viņu. Nu, ziniet – ne vienmēr atceros nomainīt trauciņā ūdeni. Un tikko radās sajūta, ka es ar kaķi esam kviti. Tā teikt – reizēm es pret viņu slikti izturos – reizēm es izturos tā pat.

Labi, dziesma tikko beidzās un laiks pārslēgt uz citu dziesmu. Auto piedāvājums gan ir gauži niecīgs un “skrollēju” sānu sadaļu tā zemāk. Ha, nē paldies, Coldplay neatbilst manam šī brīža noskaņojumam.

Un noskaņojums ir tāds, ka alus beidzies. “Iesprausts bēdīgs ģīmītis”. Un te es izdzēšu veselu rindkopu. Pat man apcerējumi par iespraustiem ģīmīšiem attiecīgās vietās likās tādi samāksloti un nevajadzīgi. Pat tizli. Pat tizlāk nekā manas roķeles.

Labi, jābeidz.

Nepārlasīšu. Jo nav taču vajadzības. Statistika liecina, ka varbūt kādi pieci cilvēki šo lasa.

Star citu – Labdien, kā jums iet?

Fāze 3 – varētu šo to vēl uzdrukāt, bet ja nu sieva lasa?!?

Sasmējos pie sevis un pakasīju savu alus vēderu. Smieklīgi, bet ir bijuši gadījumi, kad pie sevis nodomāju – ai, man ir grūti izteikt savas domas vārdos un varbūt risinājums būtu savas intīmās, slepenās un patiesās domas uzrakstīt šeit. Sieva droši vien šo ātrāk vai vēlāk izlasīs.

Un tikko mana iztēle iedomājās viņas balsi, pārmetošo skatienu un viņas izrunāto tekstu – “Mīļais, Tu taču varēji man uzrakstīt privāti nevis savā stulbajā blogā, kurš nevienam tāpat nav vajadzīgs”.

Sieva jau klusībā zin, ka esmu “drama queen” un šis viss, kas te rakstīts nav patiesība. Vismaz es tā teikšu, ja viņa man kaut ko jautās par šo tēmu.

Man patīt būt par “drama queen”

Iedvesmojošs, vienā vārdā sakot.

It kā vienkāršs gads, bet tik daudz kas noticis.

Esmu kļuvis par vīru trakai meitenei, kura, es pat teiktu, ir sasodīts pretstats man. Ne viņa ir klusējoša, ne noslēgta, ne arī kautrīga. Es pat teiktu, ka viņai ir šausmīgi daudz īpašību, ko es varētu apbrīnot un par ko sajūsmināties, jo zinu, ka šādas īpašības man tā arī nekad nepiederēs. Varu dzīvot viņai līdzi un reizēm varbūt nedaudz pasmaidīt par viņu. Ir jautri. Reizēm mulsinoši un nepierasti, bet katrā ziņā labi. Prieks, ka viņa ir atvērta piedzīvojumiem, jauniem notikumiem un  plašajai pasaulei. Jā, kaut arī esmu intraverts un  ļoti noslēgts, man patīk doma, ka mana sieva būs lielākais atbalsts manās muļķīgajās, varbūt reizēm arī trakās idejās un domās.

Esmu kļuvis par tēvu vienam ļoti jaukam puisītim. Jā, protams, sākotnējais skopais miega daudzums un stress radīja tādu kā nedrošības sajūtu un nepārliecinātību par sevi, bet tiklīdz mēs visi pieradām pie jaunajiem apstākļiem un dzīvesveidu, tad parādījās smiekli, smaidi, jauki apskāvieni un pozitīvisms visai pasaulei.  Godīgi sakot, Kristers mūs lutina ar savu uzvedību. Ļauj labi gulēt pa naktīm, ēd veselīgi un bez niķiem, sadarbojas ar mūsu garderobes izvēli un nav ietiepīgs.  Tik labam dēlam gribās būt arī labam tēvam.

Kaķis mums arī vēl ir. Uzprasījās uz kastrēšanu un tika kastrēts. Bija jau žēl, bet kaķa uzvedība palika neprognozējama un nostādīja mūs visus neērtā situācijā ar viņa vēlmi pasludināt dzīvokli par savu. Izgājām tam cauri un Rūsiņš ir atpakaļ savā līmenī ar trakošanu un vēlmi spēlēties. Un vēlmi traucēt miegu četros no rīta. Un vēlmi paklupināt paskrienot zem kājām.

Man patika šis gads. Domāju, ka nākošais būs tik pat labs vai pat labāks.

Ārā līst lietus, fonā uz ausīm klausos lietus skaņas un domāju par galvas sāpēm. Cenšos atcerēties iemeslu kāpēc šodien uz darbu devos ar kājām. Ak, jā, bija salīdzinoši silts rīts ar sarkani lecošu sauli un manī modās sportists, kas dievojās, ka rīta pastaiga nāks tikai par labu veselībai un nav vērts nemaz darbināt auto.

Redzēsim ko teiks veselība pēc vakar pastaigas rudenīgā Liepājas lietū.

Kontekstā ar bloga nosaukumu jāpiemetina, ka solos vairs nepirkt, nē, solos vairs nedzert Aldara Zelta alu, jo tie divi – trīs aliņi iepriekšējā vakarā ļāva atcerēties, ka reizēm galva mēdz sāpēt arī no alus dzeršanas…

It kā jau par šo laiku nekas tāds nav noticis. Ir oktobra sākums. Nāk miegs. Tie divi “tumšie brāļi” bija neliela vilšanās. Rodas sajūta, ka kādreiz bija labāks alus. Esmu kļuvis par tēvu un vīru. Kaķis joprojām nav kastrēts. Kaķim vēl joprojām veicas.

Hei, izklausās teju vai pēc rutīnas?

Iesmējos savā samērā klusajā balsī un domās – 2012. gada janvāra sākumā vienā no saviem youtube spēlēšanas sarakstiem (playlist) pie nospiedošā Pienvedēja Piedzīvojumu veikuma esmu pievienojis Avril Lavigne dziesmu.

Vispār man patīk mana atmiņa un spēja neklausīties dziesmās brīžos, kad tās skan. Šobrīd skan sarakstā ievietotā PP dziesma “Man ļauts tik daudz” un tik tiešām ir sajūta, ka dzirdu to pirmo reizi.

Vispār tikko dziesma beidza skanēt un man nav ne jausmas par ko tā bija.