– Provinces hokejs!
– Provinces hokejs! Zēni spēlē bumbu katrā sētā!
Tā aptuveni iesākās kāds dzejolis, kas pamatskolas laikā iekrita acīs tāpēc, ka bija samērā viegli iegaumējams un, izlasot to, varēju sevi tik viegli iedomāties kā konkursa “Zvirbulis” laureātu.
Te gan jāpiebilst, ka vārdu “futbols” pašrocīgi aizstāju ar šobrīd aktuālo “hokejs”. Nedomāju, ka šī dzejoļa pirmo divu rindu kvalitāte tāpēc jūtami paklupa.
Līst lietus un Kalētu nostūrī viss tumšs. Ūdens tvaiku kondensāts sitas pret palodzi, fonā skaļrunis, kas izvibrē mūziku ar solistu, kurš dzied latviešu valodā. Protams, nedaudz arī alus ir.
Esmu nedaudz pārsteigts, bet 18. novembris šodien man radījis vairāk svētku sajūtu nekā Jaunais gads, Lieldienas vai pat Algas diena. Neskatoties uz lietu, dubļainām kedām un tumsu.
Bet, ja mēs iedomājamies nopietnu runu, tad manu svētku sajūtu radīja mana ģimene ar sievu un niķīgo (un labāko uz pasaules) dēlu, mani vecāki, visi brāļi, ko šodien esmu saticis. Tā teju ir galvenā svētku sajūta. Ne himna, ne karogs, ne degradējošs salūts, ne runas un lentītes.
Ģimene. Īstā svētku sajūta.
Pasūtīju sev elektrisko skuvekli. Nav jau tā, ka es apgalvotu, ka man baigi augtu ūsas vai pat bārda, bet šis skuveklis varētu būt jauns posms manā dzīvē.
Sola gan, ka piegādās tikai pēc 10 dienām. Varētu jau šobrīd sākt tam gatavoties un pārtraukt esošos skūšanās mēģinājumus. Tīri, lai varētu pēc tam notestēt uz ko tad tas verķis ir spējīgs.
Tiesa, varbūt sieva to nesaprastu. Es jau viņai parasti saku, ka viņa jau tikai ir ieguvēja, ka izskatos smieklīgi. Es tādējādi atbaidu konkurentes.
Galvā iztēlojos ainiņu, kur sieva iesmejas un nedaudz sarkastiskā balsī pasaka: “Jā, riktīgi!”. Tā kā sarkasmu ne vienmēr saprotu, tad šādā brīdī viņa droši vien uzlabotu manu garstāvokli. Droši vien.
Rīt aprit divi gadi vīra kārtā. Sākās ar aptuvenu:
— Ejam uz dzimtsarakstu nodaļu? Precēsimies?
— Nu, labi. Kāpēc ne.
Pēc mēneša nedaudz slepeni bijām jau precējušies. Protams, visu šo laiku attiecībās ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Nesaprašanās un pārpratumi, daži strīdi, kuros pienākuma pēc arī man vajadzēja iesaistīties un daudz prieka un laimes sajūtas.
Jāsaka, ka neprecējos, jo biju drošs, ka tas būs “ilgi un laimīgi”. Precējos, jo tas solījās būt viens liels, liels piedzīvojums, kuru izdzīvot kopā ar savu (nu jau) sievu.
Gaidu, ko atnesīs turpmākie piedzīvojuma gadi :)
Lieldienas darīja savu. Tiesa, nevienu olu tā arī neapēdu, bet mūsdienās uz galda parasti tiek likts kas vairāk par olām.
Sagādājām nedaudz brenguļa tumšo. Padzērām alu.
Šorīt saņēmos nosvērties. Nosvēros. Aizgāju un stāvus paskaloju poda malu. Gāju nosvērties atkal.
Svēru tik pat cik pirms rīta čuriņas. Man rodas sajūta, ka mani svari nav īsti objektīvi. Acīmredzot optimists esmu.
Bet nu jā – jāsagaida siltums un jādodas pirmajā skrējienā gar jūru. Šobrīd mēdzu doties pastaigās ar dēlu, bet nedomāju, ka to var uzskatīt par nopietnu aktivitāti.
Drīz, drīz vasara, alus, atpūta, pludmale, siltums un mūzika.
Mēnesis pagājis un nebūtībā aizgājuši 3 kg.
It kā cipars jau nav neko liels un klusībā (cik nu tikai šeit to publicējis) biju plānojis, ka varētu atbrīvoties no 4 kg, bet jāņem vērā, ka vēl joprojām neko tādu īpašu neesmu darījis.
Cik vien šajā pavasarīgā laikā esmu uz darbu (un no darba) devies vairāk ar savām resnajām kājām tā vietā, lai izmantotu auto. Esmu centies pēc sešiem neko nopietnu neēst (tie eklēri bija tik mazi izmērā, tāpēc nenopietns ēdiens) un iespējams arī alus patēriņš samazinājies. Našķus vairāk ļauju apēst sievai.
Tai šķidruma uzskaites lietotnei esmu metis mieru. Ieteikto dienas šķidruma devu biju spējīgs sevī uzņemt tikai tad, kad vakarā tika dzerts alus. Un, ja godīgi, tik daudz alu dzert būtu nedaudz neforši.
Laiks paliek arvien siltāks un nav vairs tālu, kad sākšu mēģināt skriet. Tad arī jāpiedomā pie pareizāka uztura. Un attiecīgi muskuļa masas pieauguma.
Un informācijas ievākšanu par pareizu tievēšanu.
Vispār man patīk, ka esmu šādi lēnām ieskrējies. Protams, varētu sagaidīt kādu sev nozīmīgu datumu, kad mainīt dzīvi, sākt iet uz fitnesa zālēm, sākt sevi skubināt ar veselīgu dzīvesveidu, bet domāju, ka ilgtermiņa griezumā skatoties tas būtu neefektīvi un pārtraucot aktīvu sportošanu, veselīgais dzīvesveids aizietu pa pieskari.
96.3 kg.
Ok, svara mešanas temps loģiski samazinājies.
To skaidroju ar sliktajiem laika apstākļiem, jo gandrīz katru dienu uz darbu braucu ar auto un ierakstā pastaiga izpalika.
Vēl to var skaidrot ar alus patēriņu. Nedēļas laikā izdzēru vairāk kā 10 aliņus.
Zinu, par daudz.
Nedēļa apritējusi un mīnus 1 kilograms.
Nav jau daudz, bet temps mani apmierina. Nē, neko tādu jau nemaz nedarīju — nedēļas laikā izdzēru tikai kādus 6 aliņus, centos neēst pēc sešiem vakarā (kaut ne vienmēr izdevās), brokastīs centos ēst daudz olbaltumvielu saturošu pārtiku (kaut ne vienmēr izdevās) un, ja bija labi laika apstākļi, tad auto ļāvu atpūsties no rūsēšanas un pats gāju uz darbu ar kājām. Continue reading 97.0 kg
Tāds nu bija mans vakardienas atskaites svars uz šīs planētas. Iespējams tas ir arī mans dzīves rekords.
Līdz šim.
Pārnācu šodien mājās, nosvēros – hei, 96.4 kg tikai. Protams, noliku svarus nedaudz citur un, droši vien āderu ietekmē, elektro svari uzrādīja daudz ticamākus 97.4 kg, ko arī uzskatu par reālu stāvokli. Pastiprinātā ūdens patēriņa dēļ gan domāju, ka svars būs tikai paaugstinājies, bet nē. Pozitīvi.
Un notika paredzētais – tā mobilā telefona lietotne, ko lejupielādēju vakar, panākusi to, ka šobrīd dzeru alu. Nedomāju, ka es spētu iedzert lietotnes ieteicamo pusotru litru ūdens bez alus palīdzības.
Interesanti, ka lietotne ik pēc kādas stundas vai pusstundas novibrē un atgādina, ka jādzer. Tad nu šobrīd cenšos to darīt. Ko lai saka – dzīve nemaz nav tik viegla.
Un nezinu, ko rīt darīšu ar ūdens patēriņu. Tik bieži to alu jau nemaz nedzeru. Liekas, ka kādreiz to darīju biežāk.
Sekojot savai apņemšanai par veselīgāku dzīves veidu un svara nomešanu, lejupielādēju mobilo lietotni “Water Drink Reminder”, kas balsoties uz manis ievadīto svaru un auguma parametriem, sniegs ieteikumus par organismam nepieciešamo šķidruma daudzumu . Tā nu sekoju lietotnes ieteikumiem un dzeru ūdeni, tēju.
Tikko ar nelielu piepūli izdzēru glāzi ūdens. Pēc stundas jādzer atkal.
Pie sevis pat nedaudz smejos, jo lietotne apgalvo, ka man šodien vēl būtu jāizdzer 2.5 litrus šķidruma un sāku jau domāt cik man daudz šovakar alu būtu jāizdzer, lai iekļautos šīs lietotnes norādītajos daudzumos.
Trešdienās bieži vien kādus 3 vai četrus alus izdzeru. Komiski, ka alus dzeršana trešdienās man iegājusies no sen seniem laikiem, kad biju jaunāks un vēl tika domāts vai trešdienā gadījumā nevajadzētu aiziet uz fonteinu. Bieži tādos brīžos domāšana nonāca līdz tam, ka ērtāka, veselīgāka un arī lētāka alus iedzeršana būtu mājās.
Kārtējais gadījums, kad pagātne veido nākotni.