Pēc pārsteidzoši mokošas brišanas pa sniegu, kāds parasti sastopams atmiņās no bērnības laika, devos mājās un ar nedaudz sāpošu muguru likos nedaudz pagulēt.
Zvans. Paceļu.
Dzirdu kā līdzīgais brālis telefona klausulē ziņo, ka viņš ir gatavs man atnest divus aliņus, ja es viņam izlīdzēšu. Galva veljoprojām miega varā un sapņa ietekmē domāju par draudzeni, tāpēc saku viņam, ka būtu labāk, lai viņš atnes kefīru. Kā nekā tomēr vakar biju izlēmis samazināt savu alus dzeršanas paradumus, kuri bija pārgājuši no kvalitātes uz kvantitātes līmeni.
Diezgan lepodamies ar sevi, noliku klausuli un sāku domāt, ko tad viņam īsti pateicu. To, ka nevēlos alu? Šaumas. Divi ali taču ir daudz kārdinošāki nekā viena kefīra paka? Domāju, ka tam piekristu jebkurš normāls cilvēks.
Jo vairāk domāju par alu, jo vairāk mani pārņem slāpju sajūtas. Sasodīti prasās aliņš un tās sajūtas, kad tā spēka dzira tek lejā pa kaklu. Velme ir patiešām liela, tāpēc paņemu rokās telefonu un taisos viņam atzvanīt. Bet…
Sāku domāt par savu alusvēderu un savu locekli, kuru pēc gadiem vairs nevarēšu ieraudzīt bez spoguļa palīdzības (un erekcijas) alusvēdera dēļ. Jau tagad alusvēdera (īstenībā jau vajadzētu pārkonvertēt to vārdu demunitātīva formā, bet tad neskanētu tik labi) dēļ pieķeru sevi pie domas, ka kedas aizsiešana prasa nelielas lielas pūles. Kas būs tālāk?
Neilgi pēc desmitiem kefīra efekts bija beidzies un plānoju aizvilkties pakaļ aliņam. Bet esmu slinks cilvēks un tādā laikā nevēlējos iet līdz veikalam, kurš atrodas kādu 8 minūšu gājiena attālumā. Tagad graužu cepumus un jūtos kā nervozu grūtniece. Aliņš, redz, nav man iekšās…
Sūdīgi, bet nedaudz pozitīvi