Kāpēc man nav darba vieta, kur brīvi pieejams alus? Kādu vienu tagad derētu.
Alus taču pamodina daudz labāk nekā kafija. Alus ir garšīgāks un, skatoties caur alus kausa dibenu, mans vēders liekas tik glīts un vingrs. Tie ir vērā ņemami plusi, ne? Un mīnusi samērīgam alus patēriņam pusdienu pārtraukumā nemaz tik daudz nav atrodami…
Pieliecos un pagrābju cepumu. Cepums novecojis un ar jaunām garšas niansēm. Jo lielāks vecums, jo cepuma zināšanas par garšām palielinās. Piemēram, šis mans konkrētais cepums ir pietiekami labi iepazinies ar kartona piegaršu. Tā ir viņa tiešām reālā fīča.
Bet ar to nepietiek. Apēdu to.
Pateicoties alus un mūzikas nomaitātajām sajūtām, esmu tikko atradis sevi nedaudz citā vietā un laikā. Šobrīd apzinos, ka klēpjdators spiež kreiso kāju, kedas sakarsušas un dzīvokli pārņēmis diezgan svaigu arbūzu aromāts, bet atliek vien aizvērt acis un sajūtas mainās.
Tagad tikai jānotver to brīdi, kad “pēdējais laiks iet gulēt” nomainās pret nolemto “vairs nav jēgas iet gulēt”. Man tajā sekundes simtdaļā parasti mēdz tirpas pārskriet pāri ribām un vēl dažām pietiekami tiklām sastāvdaļām. Un, tad, protams, parasti sajūtos vainīgs, jo zinu kāds būs rīts.
Šādos rītos divas sekundes pēc modinātāja zvana nozvanīšanas parasti mēdzu domāt par:
1) kāpēc es neiegāju laicīgi gulēt;
2) par cik minūtēm es varu atļauties pārlikt modinātāja zvanu;
3) varbūt riskēt un neiet uz darbu;
4) kāpēc darbam jāsākas astoņos;
5) pārnākšu mājās no darba un obligāti pagulēšu;
6) cenzēts
7) cenzēts
8) esmu nokavējis darbu un nav jau vairs vērts steigties;
9) kāds bija pieņemamais darba laika kavēšanas iemesls;
10) bet cik forši, ka nav paģiras;
11) šodien ir jāizdzīvo;
Lieldienās saindējos ar alkoholu un vairāk kā dienu nācās norakstīt. Protams, man patīk sevi uzmundrināt ar domu, ka alu nedzeršu vismaz mēnesi (redz, cik apņēmīgs!), bet jau šodien pieķēru sevi pie domas, ka derētu kāds alus.
Nu, katrā ziņā man tiešām ir mērķis nedzert alu vismaz šonedēļ, jo piektdien ceru doties veikt pārbaudi vārdā ehokardiogrāfija. Nezinu ko tur darīs un ceru, ka pēc tās mani laidīs mājās (atpakaļ uz darbu).
Slimīgs esmu palicis.
Pēdējos 4 gadus mana mīļākā grupa ir Foo Fighters. Neredzu iemeslu, lai kas mainītos arī nākošos divus gadus.
Tieši tad, kad uznākusi neliela vēlme pastrādāt virtuālajā pasaulē, izrādās, ka esmu aizmirsis darba datoram atslēgt OpenVPN un šobrīd netieku klāt vajadzīgajiem failiem jeb darba samaitātajai dzīvei.
Zinu, ka tas neko neizsaka, tāpēc salīdzinājumam var teikt, ka es beidzot saņēmos darīt darbus, bet instrumenti palika šķūnītī zem putekļu kārtas.
Un atkal alus tiek dzerts bez rezultāta…
Pareizāk sakot – rakstot par atmiņām.
Īsti gan nezinu vai kāds te ko lasa, jo pašreiz vienīgā saikne ar lasītājiem ir atsauksmes sociālos tīklos (roņi visus tīklus samurcījuši un reņģēm slikts gads) vai arī komentāri šeit uz vietas. Es, tiesa gan, neesmu nekad mēģinājis pats sevi komentēt, tāpēc man grūti spriest vai maz tā saucamā komentāru [labu vārdu ievades] “forma” tur lejā darbojas.
Nu, iekomentē kaut ko, manu dārgo lasītāj, lai man pašam nebūtu te jāmēģina sevi izklaidēt, uzmundrināt vai likt justies kā neveiksminiekam kāda anonīma komentētāja dēļ. Vai, protams, vienkārši manis dēļ, jo vienmēr pastāv iespēja, ka netīšām izlasu kādu vecāku ierakstu.
Un Jūs jau zināt, ko tas nozīmē!
Nedaudz alus, “laba mūzika” un, iespējams, centieni iegrimt labās atmiņās. Tā man tāda kā meditācija brīžiem, kad vēlos pamērcēties labsajūtā un atslēgties no ārējās vides.
Jo sliktās atmiņas sasmīdina (man par sevi patīk iežagoties), labās uzmundrina un liek justies nedaudz labāk kā ikdienā.
Tūlīt, tūlīt atcerēšos kādu atgadījumu, kas reālajā dzīvē droši vien bija samērā neizdevies, bet tagad būs vienkārši tizli smieklīgs, dažas tirpas uzdzenošs un, protams, neizdevies.
Parasti cenšos atcerēties nesvarīgus sīkumus no šādām atmiņām, lai kaut nedaudz attaisnotu kādreizējo rīcību…
Citā kastē, bet atpakaļ!
Ja tas, protams, kādam kaut ko nozīmē. Man nedaudz. Atkal varēšu piedrukāt pilnas klades ar drazu un ķēpājumiem.
Un es atkal dzeru alu.