Pateicoties alus un mūzikas nomaitātajām sajūtām, esmu tikko atradis sevi nedaudz citā vietā un laikā. Šobrīd apzinos, ka klēpjdators spiež kreiso kāju, kedas sakarsušas un dzīvokli pārņēmis diezgan svaigu arbūzu aromāts, bet atliek vien aizvērt acis un sajūtas mainās.

Ir ap astoņiem, deviņiem vakarā un eju pa noputējušu, pavecu grants ceļu. Ir silts. Kedu sišanās pret pamatu un tā mazajiem akmeņiem rada putekļainu, vasarīgu smaržu. Apkārt gara, zaļa zāle, garumā pārstīdzējušas pienenes. Zilas debesis, neliels, bet silts vējš. Netālo mežu kluso šalkoņu pārsteidz dumju un izklaidīgu suņu rejas.

Nesteidzīgo gaitu papildina mugursomas saišu berzšanās gar pleciem, odu asinskārā drosme un sagurušās kājas. Bumba mugursomā liekas teju vai smagāka nekā brīžos, kad tā tiek kustināta. Neesmu tai prasījis īstenību, bet nez kādēļ liekas, ka to bumbu nevar nogurdināt sitot tai ar kāju, metot prom vai piespēlējot citiem. Liekas, ka tā paliek pat vieglāka šādos brīžos un ir samierinājusies un iemācījusies dzīvot ar to.

Dumja tā. Un izturīga arī.

Pēc desmit minūtēm, kad dzirdēšu spiedzošas rejas un sajutīšu sevi smaidam, pieliekšos un sabužināšu spalvaino, gaišo apmatojumu un pajautāšu – “Kā tad iet? Tā vien liekas, ka neviens te tevi nebaro ciešami, ne? Labi, iesim noskaidrot, kas par lietu un kāpēc tā…”

Droši vien tad pieķeršu sevi sajūtam, ka draudzība ir iespējama. Vienmēr, bet ne katru brīdi. Droši vien.

Aptuvenās sajūtas no pagātnes un, ļoti ceru, kādreiz no nākotnes…

Šī vakara mūzika: