Tagad tikai jānotver to brīdi, kad “pēdējais laiks iet gulēt” nomainās pret nolemto “vairs nav jēgas iet gulēt”. Man tajā sekundes simtdaļā parasti mēdz tirpas pārskriet pāri ribām un vēl dažām pietiekami tiklām sastāvdaļām. Un, tad, protams, parasti sajūtos vainīgs, jo zinu kāds būs rīts.

Šādos rītos divas sekundes pēc modinātāja zvana nozvanīšanas parasti mēdzu domāt par:
1) kāpēc es neiegāju laicīgi gulēt;
2) par cik minūtēm es varu atļauties pārlikt modinātāja zvanu;
3) varbūt riskēt un neiet uz darbu;
4) kāpēc darbam jāsākas astoņos;
5) pārnākšu mājās no darba un obligāti pagulēšu;
6) cenzēts
7) cenzēts
8) esmu nokavējis darbu un nav jau vairs vērts steigties;
9) kāds bija pieņemamais darba laika kavēšanas iemesls;
10) bet cik forši, ka nav paģiras;
11) šodien ir jāizdzīvo;