Šodien esmu izlēmis aiziet līdz jūrai un nedaudz paskriet gar to.

Fantastika, ne!?!

Normāli gan neesmu skrējis ilgu laiku. Ok, skriešana uz darbu īsti neskaitās un tāpēc es neuzskatu, ka esmu gatavs gariem gabaliem. Labāk jāsaka – iešu paklausīt mūziku un pie reizes varbūt centīšos skriet. Ar kādu kopā? Varbūt.
Skriešu pirms vakariņām, lai izmantotu to, ka asinīs salīdzinoši zems glikozes līmenis un tauki, iespējams, tāpēc dedzināsies labāk. Man tie ir tik daudz, ka pietiktu vairākām ziemām.

Visā visumā esmu šo dienu norakstījis jau atverot acu plakstiņus no rīta un atpinot satinušās austiņas man visapkārt. Vienīgā cerība uz skaļu mūziku un sūda dzelteno enerģijas dzērienu…

Kāpēc es maz runāju? Laikam tāpēc, ka maz runāju par sevi. Un par citiem runāt neesot smuki.

Iedvesmai cenšos klausīties skaļu mūziku. Nezinu gan vai palīdz.

Viens mīnuss skaļai mūzikai – ik pa brīdim jālūkojas uz kabineta durvīm, lai neķertu trieku, kad kabinetā ienāk kāds students un es to pamanu tikai tad, kad tas atrodas jau kāda metra attālumā.

Viens plus skaļai mūzikai – ir iespējams dauzīt galvu pret galdu nedaudz smukākā ritmā nekā ierasti.

Zinu, zinu – virsraksts ar attieksmi!

Vispār nesen vietējā lielveikala grāmatu bodē pamanījām nelielu grāmatu divu pirkstu biezumā ar aptuveno nosaukumu – “Vai gari tevi dušā novēro?” Neesmu grāmatu lasījis, šķirstījis, bet recenzija man jau ir galvā. Tad nu lūk:

Nē, idiot!

Nē, nu iespējams es arī mācētu uzrakstīt līdzīgu grāmatu par jebkuru tēmu, jo katrai lietai, idejai ir sava vēsture, cilvēki ar savu viedokli vai lielo stāstu. Tā nu atliktu tikai veltīt laiku, lai izdomātu cilvēkus, kādu vēstures lapaspusi un pārējo varētu piedzejot…

Zinu, ka pirmdienas rītu bija muļķīgi sagaidīt ar iegarenu miegu stundas garumā, bet nekas tā neliek sevi tagad nodarbināt, kā doma par iespējamo miegainību un iemigšanu. Biju sev ierasti muļķīgi sacerējies vispār neiet gulēt.

Iedzēru vienu kafiju – trīs stundas veiksmīgi, bet bezmērķīgi īsināju laiku un centos saņemties darīt ko noderīgu. Neizcēlos.
Iedzēru otru kafiju – apnika tērēt laiku un sāku nodarboties ar pareizākām lietām. Acīmredzot smadzenes bija pietiekami nogurušas un, nespējot darbināt iztēli, necēla izmisuma barjeru un darbi sāka veikties labāk.

Nedaudz pat labāk nekā ikdienā, rīta pusē vai pēcpusdienā.

Briti izveidojuši jaunu versiju par iespējamiem Šerloka Holmsa un doktora Vatsona piedzīvojumiem mūsdienīgākā vidē un apstākļos. Tā kā man šis seriāls liekas pilnīgi vai ģeniāls, iesaku to arī Jums!
Savā ziņā šis seriāls atgādina Arrested Development un, ja Tev tas patika, tad gan jau patiks Holms.

Cik atceros, tad vienīgo Konana Doila grāmatu par Šerloku Holmsu lasīju pirms daudziem gadiem un saucās tā “Baiļu ieleja” un es pat nevarētu teikt, ka sižetā Holmsam būtu bijusi liela nozīme, jo grāmatā vairāk bija rakstīts par laikiem pirms viņa ēras.

Laikam. Nezinu. Dzeru taču daudz alu.

Patīkams nogurums. Sasvīduši ķermeņi un pacilāts prāts. Elsošana un skatīšanās viens otram acīs. Atzīšanās mīlestībā vēl, vēl un vēl. Pasmiešanās par visur nomestajiem prezervatīviem. Daudz, daudz, daudz…

Nobrāzti ceļi, izlocītas muguras un 100% bauda (draudzenes viedoklis, kas reprezentē arī manu viedokli). Solījumi izdzert nedaudz palikušo sidru un vēlāk turpināt.

Esam nu mājās un plovs bija vienkārši lielisks. Un neiesaku dzert alu kopā ar sidru. Un atvainojamies tiem, kas ir nedaudz neapmierināti ar dažiem ierakstiem no šī bloga. Rādiet ar pirkstu uz alu – tas ir vainīgs!
Sveicieni jaunajam akcīzes nodoklim no manis un manas draudzenes. Riktīgi. Un čav, Andri! Kā iet?

Kopīgs puspadarīts darbs virtuvē. Nedaudz alus un sidrs. Puspiebeigts plovs. Piekāsts suns.
Alus un neliela daudzuma sidra ietekmē, izlemjam visiem paziņot, ka man sestdienā jādodas uz darbu. Nemelojam šajā gadījumā, jo tā savā ziņā ir patiesība. Patiešām. Bet mērķi mums ir citi.
Sapošamies “uz darbu”, pa ceļam ieskrienam veikalā, lai paņemtu dažus sidrus (eksotika man) un šokolādi. Seko otrs piegājiens iešanai uz veikalu, jo atceros, ka prezervatīvu krājumi ir visnotaļ niecīgi šajam vakaram, esot savā mīļajā darba vietā…

Tiek ēsta šokolāde un uzdzerts sidrs. Neliela vilšanās sajūta par sidru, bet tam nav nozīme. Tieku lēnām izģērbts. Sajūta, ka jebkurš nelūgts viesis varētu jebkurā laikā piebiedroties mūsu nelielajām sestdienas izdarībām, ir nedaudz satraucoša. Es no sava alus vēdera nekaunos un man vienalga vai kāds mani redz tādu kailu.

Glāsti un skūpsti… un šokolāde uz lūpām…

Turpinājums sekos