Zinu, ka pirmdienas rītu bija muļķīgi sagaidīt ar iegarenu miegu stundas garumā, bet nekas tā neliek sevi tagad nodarbināt, kā doma par iespējamo miegainību un iemigšanu. Biju sev ierasti muļķīgi sacerējies vispār neiet gulēt.

Iedzēru vienu kafiju – trīs stundas veiksmīgi, bet bezmērķīgi īsināju laiku un centos saņemties darīt ko noderīgu. Neizcēlos.
Iedzēru otru kafiju – apnika tērēt laiku un sāku nodarboties ar pareizākām lietām. Acīmredzot smadzenes bija pietiekami nogurušas un, nespējot darbināt iztēli, necēla izmisuma barjeru un darbi sāka veikties labāk.

Nedaudz pat labāk nekā ikdienā, rīta pusē vai pēcpusdienā.