1. Turu rokā piepildītu alus kausu. Mēģinu ik pa laikam pa kausa malu uzsist ar knipi, lai ieklausītos stikla skaņā. Iedzeru alu, padauzu kausu un ieklausos tā tonī. Pēc katra alus malka kauss tukšojas un tonis mainās. Pēc katra alus malka smadzenes tukšojas un tonis mainās. Tā nu ņemu un meklēju vidusceļu starp toņiem, lai sāktu spēlēt dzīvi. Mažorā. Protams.

2. Ko tur melot, liegties nav vērts – alus ir un un būs salds dzēriens. Aknas gavilē un spiedz no laimes. Pārlutinātas teju vai.

3. Vakar solīju draudzenei, ka nespēju gulēt ilgāk par deviņiem no rīta un šorīt, protams, pateicoties iepriekšējās nakts 3 stundu garam miegam, slikti gulēju, jo ik pa laikam pamodos un pārbaudīju vai nav jau pāri deviņiem. Nu, galu galā ar grūtībām pamodos desmitos un, vārtoties pa gultu, sagaidīju, kad pamostas draudzene un apmierinātā balsī pateicu, ka esmu nomodā jau teju vairākas stundas. Man patīk, ja mani apbrīno svētdienas rītā…

4. Biju piemirsis, ka apritējuši četri gadi kopš rakstu tā saucamo dienasgrāmatu. Tagad palasīju vecos ierakstus un atkāju, ka kopš rakstīšanas sākuma esmu palicis vecāks tikai par kādu gadu. Prieks un mani septiņpadsmit.

5. Izdzēru trīs samērā garšīgus alus, mīlējos un ceturtais alus vairs negaršoja. Tas laikam ir tikai normāli, ka pēc Everesta iekarošanas vietējais Gaiziņa kalns nespēj sniegt normālu baudījumu. Jā, zinu – Gaiziņš it kā ir tuvāk un pieejamāks, bet Everests tomēr sniedz ko vairāk par 15 minūšu skrējienu līdz tā virsotnei.