Rīts un pusaizmidzis organisms. Mūzika. Paņemu ilgi glabāto paciņu no kabatas. Aptaustu iepakojumu un prātā cenšos iztēloties tā smaržu. Pakratu un ar diviem knipjiem uzsitu pa iepakojuma augšu un neveikli to attaisu. Ieberu saturu ne sevišķi tīrā (tas nozīmē – pieredzējušā) krūzītē un leju tam virsū ūdeni.

Un kāpēc vēlme pēc kafijas pēkšņi noplok? Mans ilgi plānotais plāns ar kafiju nomākt nelabumu lēnām sabrūk. Nu, alus šādos brīžos tiešām nepieviltu. Kādā filmā reiz teica, ka tie kas nepieviļ grūtā brīdī ir patiesi draugi.

Sveiks, manu draudziņ!

Nejautāšu kā Tev iet, jo zinu, ka tādi jautājumi ir apnicīgi un nogurdinoši. Šādi jautājumi tikai pasteidzina iztukšošanos, tāpēc uzreiz ķeršos pie lietas – drīkst, es nedaudz Tevi ieliešu alus kausā?

Labi. Pateicos.

Un kāpēc es reiz ticēju teicienam, ka esmu normāls puisis?!?