Tas krūzē peldošais ir neizšķīdis kafijas pulveris vai arī blaugznas mani cenšas saskumdināt? Kafijas garša liek vilties un izraisa tirpas pār muguru.
Vispār parasti mēdzu rīt savas siekalas. Tagad aizraujos ar blaugznām.
P.S.
Blaugznas ir tas pulveris uz pleciem, zem deguna un mīlīgi sagrūstajos celiņos uz galda, kas nespēj nemaz iepriecināt un neliek ne pavisam aizmirsties. Blaugznas tendenciozi liek dzīvot ŠEIT un TAGAD!
P.S.S
Lābi, serveris redzams. Turpinām strādāt!
Šodien atskārtu, ka šosezon saslimšu. Skumji.
Ne jau tāpēc, ka esmu sācis mazāk alu dzert (tas gan nosacīti, jo lieliskam nedēļas sākumam bez alus sekoja slikta nedēļas nogale ar pārāk daudz alus), bet tāpēc, ka rudenī neesmu neko darījis, lai uzlabotu savu imūnsistēmas stāvokli.
Mans organisms pēdējā laikā dod ziņu par šļūkšanu tuvāk grāvim. Un tagad ārā ir samērā auksti un slideni – apstākļi, kas tuvina avārijas situācijai.
Lasot vietējā pilsētas vortāla kriminālziņas, bieži vien aizdomājos – kas notiktu, ja rakstos iesaistītie personāži būtu pīpējuši marihuānu nevis lietojuši alkoholu? Prātojot, ka marihuānas ietekmē prāts, ķermenis paliek gausāks un ir tendēts vairāk uz atpūtu un relaksāciju, rodas sajūta, ka marihuāna spētu apslāpēt viena otra idiota idiotisku domāšanu un tas, iespējams, glābtu dzīvības.
Piemēram, tiešām vecītis būtu guvis traumas, ja jauniešu būtu nevis iedzēruši, bet sapīpējušies?
Tiešām kāds būtu nodūris savu labāko draugu, ja viņi degvīna vietā būtu izvēlējušies marihuānu? Kas notiku, ja viņi būtu pīpējuši marihuānu? Es ticu, ka kāds varbūt būtu izlecis pa logu, bet vai tas būtu slikti?
Tiesa, šādas veida kriminālziņas neglābs pat marihuāna.
Tagad jau, protams, ir “labākais” laiks, lai, sēžot pie datora, sāktu asarot acis. Šķiet, ka sasodītās iesnas solās piemeklēt mani. Sen jau bija laiks, ja ņem vērā, ka pa ziemu neesmu normāli slimojis. Bet tas jau ir normāli, vai ne?
Tikko ar savām asarainām acīm sniedzu nelielu konsultāciju datoru jomā. Cerams, ka meitene, kurai sniedzu to murgaini mazo konsultāciju, nepadomās, ka problēma ir tik sāpīga, lai man par to būtu jābirdina asaras. Viņai bija problēmas ar antivīrusu un, patiesību sakot, tā arī viņai nepateicu, ka antivīrus “Panda” ir tieši tas, ko es nevienam neieteiktu. Neesmu redzējis nevienu antivīrusu kvalitātes tabulu, kur tas būtu vadošās pozīcijās.
Jā, un tā mana kautrība ir vienkārši nepārspējama. It sevišķi, ja esmu pieķerts guļam gultā. Tādos gadījumos šķiežu komatus pa labi un kreisi.
Tā kā vismaz divi cilvēki vēlas uzzināt septiņus nezināmus faktus par mani, tad jau laikam tomēr kaut ko jāuzraksta. Es arī apzinos, ka Latvijā blogotāji (dienasgrāmatas rakstītāji) ir pietiekami maz, lai šajā ķēdītē tiktu iesaistīti visi, kas uzrakstījuši kaut vienu teikumu interneta dzīlēs sastopamajam marazmam. Tad nu sekojošie 7 slimi fakti par mani, kurus nezin ne mani draugi un varbūt ne pat mana māte.
1. Savos divdesmit divos gados esmu mācijies Rīgas Tehniskajā Universitātē (pv), Liepājas Pedagoģiskajā akadēmijā, Latvijas Universitātē un nu jau Liepājas Universitātē. Un dīvainākais fakts no tā visa ir, ka man vēl dzīvē nav bijusi neviena normāla sesijas. Esmu viens no tiem, kurus apzīmē ar vārdiem – mūžīgais students.
2. Nevainību zaudēju “tikai” 19 gadu vecumā. Tad es arī pirmo reizi piedzīvoju to, ka ar mani mīlējas mana izskata dēļ. Esmu vairāk smuks nekā sabiedrisks, atraktīvs vai intelektuāls. Kad to ieminējos manai draudzenītei no pamatskolas, tad viņa bija diezgan pārsteigta par to. Nu, nekas.
3. Vispār jāsaka, ka dzīvē man bijušas seksuālas attiecības ar četrām meitenēm. Un ar trijām no viņām man ir izdevies mīlēties savā darba vietā. Vairāk par vienu reizi.
4. Esmu viens no tiem daudzajiem cilvēkiem, kuriem DNS nav unikāls. Respektīvi – ir vismaz viens cilvēks uz šīs planētas, kuram ir identisks DNS. Un es pat zinu viņa vārdu. Viņa blogu vēlaties lasīt?
5. Bija laiks, kad es spēju iedzert alu tikai ar sasodīti lielu piespiešanos. Savā sešpadsmitajā dzimšanas dienā devos ar savu draugu makšķerēt, paņemot līdzi aliņu ar normālu 7% rubeni uz etiķetes. Tā nu sanāca, ka diezgan pārdzēros, savēmu istabu un pēc tam nākošajā dienā dzēru zāles, lai nepievemtu drauga izlaiduma aktu. Tā iespaidā visa patika pēc alus bija beigusies līdz brīdim, kad pārdzēros lauku spirta un kolas sajaukumu. Tam par godu esmu pieradinājies atpakaļ pie alus. Un šis nav stāsts par bērnību.
6. Man ir diezgan daudz atkarības. Piemēram, nelielu laiku atpakaļ mani bija pārņēmusi pokera atkarība. Spēles, protams, notika uz naudu un nevarētu teikt, ka biju ieguvējs. Jo ilgāk spēlēju, jo lielākas likmes vajadzēja veikt, lai gūtu baudu no spēles. Pati spēle man neaizrāva tik daudz, cik tā kutinošā sajūta, kad tiek iegūta vai zaudēta partija.
Lai ierobežotu sevi, no pokera esmu pievērsies totalizātoram. Nedaudz.
7. Kad sava sociālā tīkla profilā uzdrukāju vārdu salikumu www.deelis.lv, tad bloga (drīzāk jau dienasgrāmatas) apmeklējums palielinājās par 30%, pateicoties cilvēkiem, kas bija meklējuši lapas pēc atslēgas vārdiem – www.deelis.lv
Tas nu arī viss. Septiņas muļķīgas lietas nu ir bijušas pateiktas, tāpēc mans tjipa pienākums ir nodot tā saucamo stafeti tālāk.
Man jau tāpat kā citiem gribētos lasīt Cone veikumu. Tad vēl arī Kaža varētu ko pastāstīt. Savu mīļoto meiteni esmu samaitājis tik tālu, ka viņa arī šad tad ieraksta kādā blogā. Bet viņa noteikti nevēlas neko rakstīt. Varbūt Svilpe vēlas pastāstīt par savu pieredzi ar atkarībām?
Tā pusstunda, kas tiek pavadīta skatoties spogulī uz sevi, man vienmēr ir likusies nedaudz mokoša. Un vakar bija viena no tādām dienām. Biju pie friziera.
Sežu krēslā. Spogulī redzu paģiru nomāktu cilvēku. Sejas āda slimīgi bāla, acis iekritušas un miegainas. Jā, gandrīz vai tipisks skats pēc pārmērīgas alus lietošanas. Tādas reizes jau mēdz būt?
Sēžu krēslā un cenšos pārāk neskatīties uz sevi. Tā vietā izmantoju iespēju un analizēju savu sūdīgo pašsajūtu. Jā, iespējams alus tika pārāk daudz lietots, bet citreiz alus ir bijis vairāk, tāpēc loģiski, ka jāatmet Dieva vainošana pie visām savām neražām.
Sēžu krēslā un domāju, ka varbūt pie sliktā garstāvokļa vainojams totalizators. Pēc diezgan veiksmīgiem kāpumiem sekoja kritieni (kā var zaudēt likmi, kur koeficients bija 1.02?). Neko jau zaudējis neesmu, bet biju cerējis uz kādiem ieguvumiem.
Sēžu krēslā un domāju vai nebūšu pārspīlējis ar savām vēlmēm pie friziera. Parasti manas vēlmes aprobežojas, pasakot, lai vienkārši nogriež īsāk. Šoreiz paģiru ietekmē ieminējos, lai kaut ko interesantu izdara ar tiem maniem draņķa sprogainajiem matiem. Un nedaudz izdarīja arī, jo tagad izskatos tā pat kā lielākā daļa citu cilvēku.
Sēžu krēslā un domāju, kāpēc es apgāzu mistkasti frizētavā. Vainoju paģiras un savas austiņas.
Sēžu krēslā un domāju, ka kavēju tikšanos ar draudzeni. Pēc 15 minūtēm viņa mani ieraudzīs un pasmiesies par mani un manu jauno matu sakārtojumu.
Sēžu krēslā un domāju, ka laiks mazināt savu alus patēriņu.
Mārcis pieteica sevi blog0sfērā 20. gadsimta sākumā. Tas bija imperiālisma sākums Latvijas blogsfērā. Attīstoties tehnikai, proletariāts grima arvien dziļākā nabadzībā. Zaudējumus un ciešanas nesa arī blogu karš. Uzbangoja streiki un demonstrācijas. Blog0sfērā valdīja galēji reakcionāri strāvojumi: dekadence, neticība cilvēkam, imperiālisma slavināšana.
Progresīvi noskaņotie rakstnieki ar to nespēja samierināties. Arī Taustiņklabeklis ne. Viņš uzbruka pastāvošās varas aprobežotībai un cildināja cīņu par progresu. Blogeris izvēlējās fantāziju kā kritikas metodi, bet savija to ar zinātnes attīstību un plašākām sociāli politiskām problēmām.
Savukārt Blackhalt bija nesaudzīgs buržuāziskās sabiedrības kritizētājs un atmaskotājs. Taču viņa daiļradei piemīt arī pretrunas. Viņa darbos sastopamie blogeri ir vientuļi, tie nemeklē domubiedrus apspiestajā tautā, bet liek cerības tikai uz inteliģenci un augsti izglītotiem cilvēkiem. Blackhalt maldīgi domā, ka tikai tādi spēj mainīt dzīvi un sabiedrību. Tomēr viņa varoņi tiecas pēc lieluma, augstākām domu virsotnēm, lolo diženuma sapņus un alkst pēc kā jauna. Viscaur jūtam arī Blackhalt humānismu, sirsnību, smalkjūtību. Redzam, ka rakstnieks centies izprast cilvēka dvēseli un iejusties vienkāršo laužu smagajās gaitās.
Atruna:
Galvenie varoņi vairāk vai mazāk tika izvēlēti pēc nejaušības principa.
Autors Z.Inesis un izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu 1968. gada kaut kādā tur decembrī.
Īsinot laiku vienā no populārākajiem sociālajiem tīkliem Liepājā, sadzēros alu un saskāros ar vēlmi izdzēst savu muļķīgo profila bildi. Pēkšņi atklāju, ka tīklā pastāv arī tā saucamā neitrālā profila bilde.
Neslikta, jo jāņem vērā, ka man uz tādu matu sakārtojumu necerēt un ķermeņa masa jau arī sāk izplūst. Ko es murgoju?
Nu vārdu sakot, izlemju atstāt savu jauno bildi, ko man ir izvēlējies šis jaukais, oranžais sociālais tīkls. Šķiet jau smuki un glīti, bet ko es atklāju? To, ka es pārkāpju tādējādi noteikumus, jo atradu rakstīto brīdinājumu:
Bildē ir jābūt redzamam tev.
Profila fotogrāfijā lietotājam ir jābūt skaidri saskatāmam un atpazīstamam. Aizliegts pievienot kustīgas bildes, bildes ar dabas skatiem, dzīvniekiem, erotiska rakstura,zīmējumus, utml.
Ticu, ka nevienam jau tas nerūpētu, ja vien nebūtu piebilsts:
Neatbilstošu bilžu īpašniekiem tiks bloķēta piekļuve draugiem.lv.
Jā, nevaru teikt, ka standarta bildē es būtu atpazīstams. Un pati bilde arī liekas zīmēta. Tas būs iemesls, lai mani bloķētu? Ja es reģistrējos šajā sociālajā tīklā un neievietoju savu profila bildi, tad es pārkāpju noteikumus?
Vēl viens alus un es ticu, ka pats atradīšu atbildi uz šo jautājumu. Paldies.
Ir kaut kur 5:55 un es sēžu darbā. Ziemassvētku rītā. Bezmiega nomocīts izlēmu, ka izdzeršu vienu alu. Tā teikt ar domu, ka tas palīdzēs iemigt, bet kā jau to biju paredzējis – viens alus izsauc velmi dzert citus alus. Un man vēl nedaudz ir (3 ali). Maz un tajā pašā laikā daudz vairāk nekā nekas.
Jā, un tas, ka sēžu darbā nemaz nenozīmē, ka strādāju. Darba diena, patiesību sakot, beidzās pirms kādām astoņām stundām.
Es vispār pat teiktu, ka manam ierakstam ir sanācis sasodīti draņķīgs virsraksts, ja ņem vērā, ka šodien ir Ziemassvētki. Un tas, ko es domāju, ka ir Ziemassvētki, patiesībā bija Ziemassvētku vakars. Laikam. Jā, es īsti nezinu. Jēzus nav manī kā nekā. Sūds.
Šodien draudzenei stāstīju, ka manā uztverē Dievs jau labu laiku ir materializējies. Alus formātā. Tagad man ir ko pielūgt un cienīt. Un Tu, cienītais, arī nevēlies pielūgt manu dievu?
Pati draudzene kaut kur netālu snauž dīvānā. Nav jau ērti tur kaut ko darīt, bet nu jāiztiek ar to kas ir. Tā vien liekas, ka pacentīšos tagad nedaudz ielaist Dievu sevī. Puslitra Pilzenes aliņa formātā. Un jā – es zinu, ka Dievs ALUS mani mīl. Abpusēji.
Atveru acis īsi pirms vieniem naktī. Fonu ap mani nepārprotami traucē datora neciešami skaļā dūkoņa un televīzijas pārraide, kas tajā tiek raidīta. Īstenībā mani pārņēmusi neliela vilšanās sajūta par savu agro pamošanos, jo modinātājs tika uzlikts tikai uz deviņiem.
Nespēju izdomāt, ko iesākt. Domas sliecas datora izslēgšanas virzienā. Neslikti, bet varētu labāk. Pieceļos un piesēžos pie datora. Skatos, ka neviens e-pasts nav ticis atsūtīts. Garlaicības mākts palasu spama kastīti. Nasing spešal. Galva sāk strādāt arvien labāk un atceros par alu. Labs iesākums brokastīm. Paņemu un attaisu vienu. Neslikts. Dzeru un skatos html lapas. Sniedzos pēc nākošā. Cerība par alus nesošo miegu ir nedaudz noplakusi. Nekas. Dzeru nākošo.
Paskatos uz iepriekšējo pudeli un pie sevis nosmejos. Neesmu vēl izdzēris iepriekšējo, kad nākošais jau tiek dzerts. Jā, nu dīvaini.