Laukos izkāpu pussoli ārpus savas ierastās rīcības un aizmirsu austiņas. Biju tās nosviedis citur. Un neievēroju. Tagad, redz, dzirdi jābojā nekvalitatīvi ar kaut kādām pavecām, pusplīsušām driskām.

Ja man ir sajūta, ka kaut ko esmu piemirsis, tad tā arī ir. Lai kā es sevi censtos mierināt, šīs sajūtas parasti ir patiesas.

Padomāju, ka manā dzīvē mūzikai, troksnim ir tik liela nozīme, ka austiņu aizmiršana liekas sāpīgāka par, piemēram, neveiklu aizmiršanu uzvilkt prezervatīvu. 

Klusums ir tik nomācošs, bet to otro vismaz ir iespējama izbaudīt…