Pēc laba laika pārtraukuma atkal tiek spēlēts pokers. Tiešsaistē.

Tiešsaistē man vismaz ir iespēja neslēpt emocijas un es labprāt rādu citiem virtuālajiem līdzspēlētājiem ar pirkstu un spiedzu, ka manu graujošo viena masta “8K” kombināciju centīsies apšaubīt tikai dabiskas izcelsmes idioti. Reizēm viņi uzķeras uz manu pirksta bakstīšanu ekrānā un reizēm neuzķeras.

Spēles sākums vienmēr ir nenopietns. Pietiekami daudz spēlētāji bezmaksas turnīros sākumā nevis cenšas spēlēt pokeru, bet veic loterijas izspēli ar kārtīm. Kādam jau veicas, bet parasti pacietīgajiem spēlētājiem tā ir iespēja palielināt savu žetonu skaitu uz šo bingo spēlētāju rēķina. Kad šādu nespēlētāju skaits ir palicis mazākumā, tad šad tad sākas sakarīgāka un interesantāka spēlēšana. Galvenais ir būt pacietīgam un spēt saprast, kad šie posmi starp lielu, neattaisnotu risku un loģisku izvēli pārslēdzas. Man gan parasti tas neizdodas un sākotnējas žetonu straujais pienesums pārstāj palielināties vai pat bieži vien sāk izsīkt tik pat āri kā kausā esošais alus.

Kāpēc tā? Tāpēc, ka alus ir garšīgs un man vienmēr liekas, ka pie galda sēž tāda paša mēroga idioti, kas parasti dominē katra bezmaksas turnīra sākumposmā un cenšas manu super-maģisko viena masta “8K” kombināciju pārspēt ar neko neizsakošiem un pelēkiem “Q6” vai “T5” salikumiem. Muļķi.

Lielākoties. Es gan ar…