Šobrīd skatos savus nepabeigtos ierakstus (daži simti) un publicēju tos, kas iztur manus zemos rakstīšanas standartus. Šo es sāku rakstīt 2012. gada 9. jūlijā

Pamanīju, ka mans bioloģiskais pulkstenis rāda trīs naktī. Droši vien steidzas dzīvot, jo reālās dzīves (kas pie velna ir reālā dzīve?) laikrādis rāda tik pat nomācošu pusdienlaiku kā vakar.

Nē, nē, nav jau tik traki – es trīcošā balsī mierinu sevi, Tevi un politkorekto Jūs.  Miegs vienkārši nāk. Un neiet.

Man šķiet, ka uz galda stāvošā pusdienlaika kafija būtu daudz efektīvāka, ja es to nevis dzertu, bet uzlietu to uz galvas.  Adrenalīns, nebijušas sajūtas, iespēja izcelties un likt par sevi runāt – jā, man liekas, ka šāda doma būtu apsveicama un katra otrā jaunekļa (ar šalli) karstākajā vasaras dienā ne mazāk karstākā vēlme.

Ļaušu kafijai nedaudz pieklājīgāk atdzist un ķeršu nebijušās sajūtas…