Reiz sen senos laikos, kad zāle bija ēdamāka un vasara bija saulaināka, pamatskolā skolotājas mēdza ar sevišķi “bieziem” un “trekniem” cipariem atzīmēt klases žurnālā kādu vairāk vai mazāk svarīgāku atzīmi attiecībā pret tiem pārējiem nelielajiem cipariem tajā pašā liktenīgajā rindiņā. Būt treknam ciparam patiesība nozīmēja būt svarīgam un ievērojamākam uz citu pliekanā, plānā fona.

Tā nu mēdzu reizēm sevi uzskatīt par treknu – varbūt pat nedaudz svarīgu. Ne vienmēr palīdz. Bet mēģināt var. Kas gan cits atliek.