Kamēr te kaut kas cenšas kompilēties (kas, protams, neizdosies, jo IDE vēl nav atjēgusies, ka ir nelāgi iedarbināta bez administratora tiesībām, jeb ir kā bez rokām), iedomājos par savām šī brīža sajūtām. Nē, paģiras nav, jo tas viens vakara alus nemēdz dumpoties un no rītiem uzvedas tīri saudzīgi.

Iedomājos, ka jūtos ierobežots. Dīvaini.

Nerakstu to, ko tajā brīdī uzskatu par muļķīgu vai salīdzinoši labi skanošu. Cenšos neizmantot sociālos tīklus, jo kurš tad spēs kontrolēt, ko es tur rakstu, ne?

Nesazinos. Neņirdzu. Nelasu. Neīsinu laiku. Neizklaidējos. Neiedvesmojos. Tik daudz.

Šķiet, ka noslēdzos (jā, lai cik zemu esam, krist vēl varam zemāk).

Dīvaini, nē! Pašsaprotami, jā!

Ok, IDE, šķiet, neatdzīvosies un līdz ar to visticamāk neatdzīvosies tās nomācošās desmit koda rindiņas. Restarts un atpakaļ pie braukšanas grāvī…