Hei, būtu laba doma mēģināt mainīt rakstīšanas stilu. Pārāk bieži ir tā, ka uzrakstu vienu teikumu, izdzēšu to, uzrakstu nedaudz citu teikumu, izlasu to, prātā kāds nosauc – “ejiet tač’ dirst” un meklēju,  kura tad ir tā cilne, kas pelnījusi TĀ krustiņa noglāstīšanu ar kursoru. Un trāpīgu klikšķi.

Godīgi – biju jau aizmirsis kā te viss izskatās. Nevarētu teikt, ka patīk šīs lapas izskats. Saturs arī nav labāks.

Varētu mainīt stilu. Atgriezties pie saknēm, kas bija tik maziņas un neieaugušas zemē, ka varēju bez piepūles (ok, nedaudz ar alus palīdzību, bet nu alu dzert – tā jau nav piepūle) piecelties kājās un aiziet prom. Tie, protams, kādreiz bija varbūt divi soļi prom, bet arī tas bija svaigi.

Nē, tiešām varētu mainīt stilu un nedzēst teikumus. Piemēram, tagad pamanīju savu teikumu par soļiem un nodomāju – kādam jābūt ģēnijam, lai vienā teikumā iesaistītu pārliecinošo “protams” un nemaz tik nepārliecināto “varbūt”. Droši vien sliktam. Acīmredzot pat sliktākam par šo rindkopu.

Iedomājos, ka šeit varētu atsākt rakstīt par savu pasauli. Analizēt šīs diezgan neapdzīvotās pasaules griešanās ātrumu, metāna saturu atmosfērā un vietējos iezemiešus.

Te, piemēram, ielūkojoties pasaulei pa kreisi var redzēt divas būtnes. Viens ir kaķis, kas guļ gultā. Jāsaka, ka gultas vietu viņš izvēlējies stratēģiski neveiksmīgi – viņš guļ vietā, kur parasti uzturas manas kājas. Esmu gandrīz pārliecināts, ka viņam vēlāk būs konflikts ar manām kājām. Skatos, ka viņam miegā raustās ķepiņa. Varbūt, muļķis, arī miegā konfliktē ar manām kājām.

Otra būtne gultā ieņēmusi daudz labāku vietu. Vēroju viņu vairākas minūtes un, atšķirībā no kaķa, nekādu raustīšanos nemanu.  Būtne ir piesaistoša. Ar melno apakšveļu, dupsi, kailo muguru un segu, kas iespiesta starp kājām ērtākai gulēšanai.

Emm, drošības pēc pavērošu būtni vēl kādu brīdi…