Klausos mūziku. Kaķis man uz ceļiem.
Jo mūzika piemērotāka noskaņojumam, jo vairāk ceļi kustas līdzi ritmam. Kaķis gan šīs sakarības nesaprot.
Jo mūzika piemērotāka noskaņojumam, jo vairāk kaķis iecērt savus nagus manos ceļos, lai noturētu līdzsvaru un, nedaudz arī, manu saikni ar reālo pasauli.
Kāpēc man nav darba vieta, kur brīvi pieejams alus? Kādu vienu tagad derētu.
Alus taču pamodina daudz labāk nekā kafija. Alus ir garšīgāks un, skatoties caur alus kausa dibenu, mans vēders liekas tik glīts un vingrs. Tie ir vērā ņemami plusi, ne? Un mīnusi samērīgam alus patēriņam pusdienu pārtraukumā nemaz tik daudz nav atrodami…
Ē, rakstīt ar mobilo telefonu braucošā mašīnā ir grūtāk, nekā rakstīt ar smagajām rokām, kas pievārējušas vairākus nekrietnu aliņus.
Ir pirmais septembris, tā saucamais jaunais gads un atkal iespēja tērēt mobilā operātora pieširtās informācijas vienības. Priekš mulķībām, protams.
Mums te lietus līst. Zinu, ka to ir muļķīgi te rakstīt, bet tāds nu man ir tas paradums rīkoties ar šīm muļķu informācijas vienībām.
P. S.
Manuprāt muļķi mēdz nesaprātīgi domāt, bet idioti ne tikai nesaprātīgi domā, bet tie arī mēdz visbiežāk tā arī rīkoties. Tā nu neuzskatu sevi par muļķi.
Vairāk sliecos uz draudzīga idiota pusi.
P. P. S.
Tagad kratos tiesSam energiski. Bet uz asvalta jau nevar aciimtezot justies kā mājās – Latvijā.
Sen šeit nav rakstīts.
Varētu iespurgties un teikt, ka alus nav dzerts un nav bijis tas speciālais garīgais stāvoklis, ko mēs varētu nosaukt par dzērumu. Tā nu gluži nav.
Ir dzerts. Bet varbūt mazāk nekā citas reizes. Droši vien mazāk. Mans “sportiskais” dzīvesveids ir sapratis, ka alus (cits alkohols) bremzē attīstību. Attīstību uz priekšu, augšu, prom no zemes vai pilnībā nedaudz pa kreisi.
Un samazina darba sparu. Darba sparu mainīties.
Simts pirmo reizi jāsaka – bērni, nelietojiet alkoholu!
Ieveļos gultā, iekārtoju austiņas ausīs un izvēlos mūzikai vēlamo skaļumu. Viegli papliķēju ar roku pa guļošās draudzenes dupsi. Aizveru acis. Apskauju draudzeni. Cenšos iemigt.
Pēc pāris stundām jāmostas un jāsāk jaunu dienu. Ja tas izdosies biežāk, tad “jaunās dienas” pat varētu pārtapt par jaunu dzīvi un jaunu Ivaru.
Jā, jā. Saule aust. Acīs miegs un galvā sapņi. Un kur alus? Nebūs. Punkts.
Mana pokera spēlētāja karjera atvaļinājumā nogāzās no paceltajiem augstumiem, tas ir, no kādu divu pēdu augstuma un savainojās.
Andris bija nesen atnācis paciemoties un izmantoja brīdi, lai pakomentētu netīšām uz galda nomesto iepirkuma čeku – te viņš pasmīnēja par pirkto jogurtiņu, te par dažiem sieriņiem ar šokolādes garšu. Man pat radās sajūta, ka viņš par mani nedaudz zobojas.
Jāatzīstas, ka tajā brīdī muļķīgi taisnojos. Tiešām muļķīgi. Kas vainas šokolādes sieriņiem? Tagad gan arī nesaprotu – kāpēc viņš neko neieminējās par čekā pieminētiem tamponiem? Nē, nu es saprotu, ka puišiem tāda tēma ir tabu un es pat savā nelielajā vecumā šad tad pie veikala letes sasmejos ar draudzeni, kad, liekot uz letes dīvaini baltos radījumus – tamponus, tik pat dīvaini spalgā balsī ne sevišķi skaļi ķērcu: “Rokas deg! Rokas deg!”
Man liekas, ka katram kādreiz pienāk brīdis, kad šādas lietas šķiet pieņemamas. Arī sieriņi, mazie jogurti un dīvaini baltie, mazie tamponi…
Iegāju šīs emo-dienasgrāmatas administrācijas panelī un sirds sarāvās redzot, ka neviens nekomentē. Labi, pieņemu, ka neviens arī nelasa šos murgus, kas laikam arī būtu galvenais un reālais attaisnojums komentāru neesamībai.
Labi, pieņemu, ka sirds man saraujas vismaz vienu reizi sekundē pati no sevis, tāpēc panika neceļas.
P.S.
Ja kāds komentārs liktu man sirdij sarauties, tad sen jau būtu miris no sirds apstāšanās.
Nu, nekas.
Continue reading
Šī ir mana emo dienasgrāmata. Rakstu šeit, kad esmu piedzēries vai iekšēji nedaudz sadrupis.
Vai arī man ir tas nedaudz dīvainais noskaņojums, kad no pārvārītas burtiņu makaronu putras galvā uznāk vēlme atlasīt tos nekam nederīgos un ne sevišķi garšīgos burtus.
P.S.
Ha – Ha! Ko muldi!
P.P.S.
Nē, nopietni?!
Starp citu – ja šī vietne kādu laiku nav pieejama, tad tas nav iemesls satraukumam. Servera tehniskā apkope šad tad ir jāveic. Eksperimenti turpinās un jauni ceļi (asfaltēti, gludi, meiteņu) tiek meklēti pietiekami bieži, tāpēc tas nekas, ja šad tad iebraucam grāvī. Ķerra tiek kopēta un avārijas gadījumā ir iespējams ķerru samērā ātri atgūt sākotnējā spozmē.
P.S.
Latviešu valoda nav mana stirpā puse. Mana stiprā puse ir tā valoda, kurā visi klusē un neko nerunā. Tur es esmu meistars. Ģēnijs ar piesprogotiem matiem.