Lieldienās saindējos ar alkoholu un vairāk kā dienu nācās norakstīt. Protams, man patīk sevi uzmundrināt ar domu, ka alu nedzeršu vismaz mēnesi (redz, cik apņēmīgs!), bet jau šodien pieķēru sevi pie domas, ka derētu kāds alus.

Nu, katrā ziņā man tiešām ir mērķis nedzert alu vismaz šonedēļ, jo piektdien ceru doties veikt pārbaudi vārdā ehokardiogrāfija. Nezinu ko tur darīs un ceru, ka pēc tās mani laidīs mājās (atpakaļ uz darbu).

Slimīgs esmu palicis.

Pēdējos 4 gadus mana mīļākā grupa ir Foo Fighters. Neredzu iemeslu, lai kas mainītos arī nākošos divus gadus.

Tieši tad, kad uznākusi neliela vēlme pastrādāt virtuālajā pasaulē, izrādās, ka esmu aizmirsis darba datoram atslēgt OpenVPN un šobrīd netieku klāt vajadzīgajiem failiem jeb darba samaitātajai dzīvei.

Zinu, ka tas neko neizsaka, tāpēc salīdzinājumam var teikt, ka es beidzot saņēmos darīt darbus, bet instrumenti palika šķūnītī zem putekļu kārtas.

Un atkal alus tiek dzerts bez rezultāta…

Pareizāk sakot – rakstot par atmiņām.

Īsti gan nezinu vai kāds te ko lasa, jo pašreiz vienīgā saikne ar lasītājiem ir atsauksmes sociālos tīklos (roņi visus tīklus samurcījuši un reņģēm slikts gads) vai arī komentāri šeit uz vietas. Es, tiesa gan, neesmu nekad mēģinājis pats sevi komentēt, tāpēc man grūti spriest vai maz tā saucamā komentāru [labu vārdu ievades] “forma” tur lejā darbojas.

Nu, iekomentē kaut ko, manu dārgo lasītāj, lai man pašam nebūtu te jāmēģina sevi izklaidēt, uzmundrināt vai likt justies kā neveiksminiekam kāda anonīma komentētāja dēļ. Vai, protams, vienkārši manis dēļ, jo vienmēr pastāv iespēja, ka netīšām izlasu kādu vecāku ierakstu.

Un Jūs jau zināt, ko tas nozīmē!

Nedaudz alus, “laba mūzika” un, iespējams, centieni iegrimt labās atmiņās. Tā man tāda kā meditācija brīžiem, kad vēlos pamērcēties labsajūtā un atslēgties no ārējās vides.

Jo sliktās atmiņas sasmīdina (man par sevi patīk iežagoties), labās uzmundrina un liek justies nedaudz labāk kā ikdienā.

Tūlīt, tūlīt atcerēšos kādu atgadījumu, kas reālajā dzīvē droši vien bija samērā neizdevies, bet tagad būs vienkārši tizli smieklīgs, dažas tirpas uzdzenošs un, protams, neizdevies.

Parasti cenšos atcerēties nesvarīgus sīkumus no šādām atmiņām, lai kaut nedaudz attaisnotu kādreizējo rīcību…

Citā kastē, bet atpakaļ!

Ja tas, protams, kādam kaut ko nozīmē. Man nedaudz. Atkal varēšu piedrukāt pilnas klades ar drazu un ķēpājumiem.

Un es atkal dzeru alu.

Šodien atkal bija uznākusi vēlme socializēties. Jā, bija vēlme savās problēmās iesaistīt arī citus.

Tiesa, problēmas droši nav sevišķi lielas. Viss taču atkarīgs no attāluma, vai ne?. Jo tas lielāks, jo aplūkojamais objekts mazāks. Vai problēma. Tā, lūk, ir neapgāžama fizika.

Patiesību sakot, no jo attālums ir lielāks, jo problēmu grūtāk atrisināt. Pat ja ir vēlme to atrisināt, reizēm tas jādara saknē un kapāt sakni ir iespējams tikai klātienē…

Šodien zvanīja no darba. Manam mobilajam nezināms numurs un es pat nezinu kāpēc pacēlu, bet galu galā jūtos tagad vainīgs par to, ka neliku zvanītājam justies mazāk vainīgam par zvanu sestdienas rītā. Viņa centās atvainoties, bet es klusēju un bolīju acis.

Man jau tas ir raksturīgi – klusēt. Reizēm bolīt acis. Ja esi dzirdējis, ka es pasaku (skaidrā prātā) vairāk par 3 teikumiem, tad varu uzskatīt Tevi par draugu. Un, protams, Tev jāzina manu vārdu. Tas vēl joprojām reizēm tiek jaukts.

Esmu laukos.

Meditācijas un kaķu bara vērošanas maratonu te jauc manas aizdomīgās galvas sāpes, lopiņš Džeris un, iespējams, divi aliņi, kas tā kā atnāca nedaudz negaidīti ciemos un ne pārāk labi uzvedās.

Sodīju tos un izdzēru. Tagad mani teju vai māc vainas sajūta, ka esmu pāršāvis pār strīpu, bet neko darīt – izlietu alu atpakaļ nesasmelsi…