Iedvesmojoši!

Prieks, ka vakar izdevās vakariņas mīnus 10 grādu lielā salā, pustumsā, parkā uz soliņa un 111 roku stiepienu līdz jūrai.
Continue reading Diena nr. 23 →

Apslimis.

Iesnas. Galvas sāpes. Pazudusi vēlme pēc spēcinoša aliņa. Vispārējs nogurums un vēlme slaistīties gultā un klausīties mūziku. Tiesa, šobrīd grūti iedomāties kāda mūzika spētu izpatikt manam ķermenim. Hei, droši vien resna mūzika…

Iestājies panīkums. Rītdiena būs labāka. Ja tagad būtu pieejams alus, droši vien neatteiktos. Ā, vienīgi aknas būtu neapmierinātas ar papildus slodzi. Jau tagad paribē spiež no iedzerto zāļu pārstrādāšanas un neesmu pārliecināts vai aliņam būtu vieta tajā pasākumā.

Aliņš ir pārāk foršs tādiem pasākumiem.

Sūcu alu.

Nē, nesūcu. Jau kopš pamatskolas laikiem aliņu no pudeles vairs necenšos sūkt. Nu, līdzīgi kā trīcošu spageti makarona pēdējo drisku sūcu, tā pat darīju arī ar aliņu. Pieliku pie mutes un naivi sūcu. Tas bija grūti.

Ar laiku sapratu, ka, sūcot alu no pudeles, no tās var izspiest labi, ja divus, trīs veldzējošus alus malkus, iekams spiediens tik tālu samazinās, ka sūkšana sagādāja nelielas problēmas. Nebija jau tur īsti vairs ko sūkt.

Tā, lūk, ņēmu un iemācījos liet sev mutē alu.

Paģiras.

Protams, nebija jau slikti atkal aiziet uz fonteinu un forši pavadīt laiku tā arī ne sekundi nedejojot, bet tie daži aliņi, acīmredzot, bija par daudz, lai šī diena izdotos.

Vispār dienas ir sajukušas vienā pelēkā, lielā un ne sevišķi garšīgā putrā.

Neskatoties uz iepriekšējo dienu slikto pašsajūtu, šodien pieķēru sevi pie domas, ka nebūtu nekas pret kāda aliņa izdzeršanu. Tagad pat nedaudz kāri paskatījos uz improvizēto bāriņu divu roku stiepienu attālumā, kur dažas čehu tumšās alus “parodijas” vēl stāv. Nē, “stāv” izklausās pārāk optimistiski. Pudeles tur guļ un gaida, kad kāds viņas uzmodinās no miega ar skūpstu uz lūpām. Vai kakliņa. Un nelielas šņākšanas un burbuļošanas pavadītas, tiks iztukšotas.

Gandrīz kā pasakā vai pat vienas otras laulības dzīvē.

Tā nu, lūk, es laikam domāju par alu. Varētu domāt – kāpēc gan nē? Kāpēc gan neveldzēt slāpes?

Nevajag. Šoreiz slāpes veldzēju ar mazo kefīra paciņu. Nu, nopietni jau tas nebija, bet slāpes veldzējās un domas par aliņiem nozuda tik pat veikli kā notrieptās kefīra “ūsiņas” piedurknē.

Hei, tas man atgādināja, ka jāiet noskūties. Biežāk jādzer kefīru acīmredzot.

Sūdīga.

Pilna ar apņemšanos nedzert tik daudz alu.

Dienas kopējo noskaņojumu varētu lieliski raksturot nākošais teikums.

Nopirku kasti ar aliņiem.

Iedomājos, ka lētais čehu tumšais alus varētu būt labs pirkums. Vēl neesmu dzēris. Vēl neesmu pelnījis to darīt. Vēl kautrējos.

Gads sācies bez alus, kafijas un (cerams ne uz sevišķi ilgu laiku) seksa. Pašsajūta nav uzlabojusies, ir tikai lielāka nervozitāte. Palielinājies optimisma daudzums asinīs.

Dzīvot var.

Vēl dzīvs. Šodien gulēts maz un līdz ar to samērā grūti ieskrieties ierastajā darba režīmā. Nekas, šodien pēc darba nedaudz pagulēšu četrgadnieka pievakares snaudienā. Jācer, ka miegs būs spēcīgāks par ķērcošu, uzvilktu un nedaudz agresīvu kaķi.

Diena nr. 1 ar ierobežotu alus patēriņu. Hei, satraukumam nav pamata. Atstāju durvis nedaudz atvērtas un ar nolūku nerakstīju, ka, redz, jaunais gads būs sācies ar apņemšanos nedzert aliņu. Tā jau būtu kaut kāda zaimošana un sevis nicināšana. Jo kā gan es noskalotu ne sevišķi veiksmīgu dienu beigas? Ar tēju? Varbūt kefīru?

Droši vien. Kāpēc gan nē? Iespējams taču ir viss neiespējamais. Vismaz – laikam.

Ir laiks. Ir laiks paziņot par kārtējām apņemšanām. Jā, jā. Jaunais gads tuvojas, jo neesmu vēl nemaz atvēris aliņu, kad prātā nāk idejas par sevis uzlabošanu, salabošanu un pielabošanu.

a) mazāk dzert alu!

Pirmais, kas iešaujas prātā pēc tādas muļķīgas rindiņas uzrakstīšanas, ir joks par tēmu “es vairāk nedzeršu alu un liekas, ka mazāk arī nē”. Nē, alu jau būs jādzer droši vien, bet mazāk. Laikam.

b) jābūt skaidrākam!

Es runāju maz, bet, ja nu to tomēr kaut kā daru, tad acīmredzot ne vienmēr saprotami. Jāiemācās labāk sakārtot domas savā galvā un droši vien jāļauj ar sevi paspēlēties kādai, kā minimums, topošai logopēdei. Vai arī jāizmet no galvas muļķības.

c) jāattīstās!

Jāapgūst jaunas lietas, (mācību) vielas un jāpaskatās uz pasauli no dažādiem rakursiem.

e) jāiemācās beidzot alfabēts;

f) jādzīvo veselīgāk!

g) vairāk jādraudzējas un jānoslāpē kaut kā savs intravertums.

j) vairāk jārūpējas par sevi;

—

Un vairāk jādzīvo.

Reti tizls saraksts jau sanācis un liela daļa no šīm lietām tā arī nepiepildīsies (iepriekšējo reizi arī cerēju, ka iemācīšos alfabētu, bet nekā), bet kā saka – jāpietaupa kaut ko arī citam gadam…