Category Archives: pārdomas

trešā acs un draugiem.lv

Īsinot laiku vienā no populārākajiem sociālajiem tīkliem Liepājā, sadzēros alu un saskāros ar vēlmi izdzēst savu muļķīgo profila bildi. Pēkšņi atklāju, ka tīklā pastāv arī tā saucamā neitrālā profila bilde.

bilde bez acīm
bilde bez acīm

Neslikta, jo jāņem vērā, ka man uz tādu matu sakārtojumu necerēt un ķermeņa masa jau arī sāk izplūst. Ko es murgoju?
Nu vārdu sakot, izlemju atstāt savu jauno bildi, ko man ir izvēlējies šis jaukais, oranžais sociālais tīkls. Šķiet jau smuki un glīti, bet ko es atklāju? To, ka es pārkāpju tādējādi noteikumus, jo atradu rakstīto brīdinājumu:

Bildē ir jābūt redzamam tev.
Profila fotogrāfijā lietotājam ir jābūt skaidri saskatāmam un atpazīstamam. Aizliegts pievienot kustīgas bildes, bildes ar dabas skatiem, dzīvniekiem, erotiska rakstura,zīmējumus, utml.

Ticu, ka nevienam jau tas nerūpētu, ja vien nebūtu piebilsts:

Neatbilstošu bilžu īpašniekiem tiks bloķēta piekļuve draugiem.lv.

Jā, nevaru teikt, ka standarta bildē es būtu atpazīstams. Un pati bilde arī liekas zīmēta. Tas būs iemesls, lai mani bloķētu? Ja es reģistrējos šajā sociālajā tīklā un neievietoju savu profila bildi, tad es pārkāpju noteikumus?
Vēl viens alus un es ticu, ka pats atradīšu atbildi uz šo jautājumu. Paldies.

mans jaunais gads 2009

es_i_draudzenePatiesību sakot Jaunais tika sagaidīts visnotaļ interesantā veidā. Ne es salūtu redzēju, ne alkoholu pāŗmēŗīgi lietoju un pat ne pie datora sēdēju.

Jauno gadu sagaidīju klausoties attālos salūta sprakšķos un mīlējoties ar savu draudzeni. Neslikts notikumu pavēŗsiens, ja ņem vēŗā, ka septiņas stundas pirms tam biju noskaņojies Jauno gadu nosvinēt vienatnē sūcot aliņu un skatoties savos puspelēkajos griestos.

Neslikti.

Starp citu šitam blogam ir pievienots jauns redaktors vāŗdā Lita. To ņemiet vērā, lai nebūtu pāŗpratumi, lasot lapelē, par to, cik Ivars ir foršiņš un cik viņam jauks loceklis :D

Kā es pavadīju Ziemassvētkus un dranķa Jezus veljoprojām nav manī

Ir kaut kur 5:55 un es sēžu darbā. Ziemassvētku rītā. Bezmiega nomocīts izlēmu, ka izdzeršu vienu alu. Tā teikt ar domu, ka tas palīdzēs iemigt, bet kā jau to biju paredzējis – viens alus izsauc velmi dzert citus alus. Un man vēl nedaudz ir (3 ali). Maz un tajā pašā laikā daudz vairāk nekā nekas.
Jā, un tas, ka sēžu darbā nemaz nenozīmē, ka strādāju. Darba diena, patiesību sakot, beidzās pirms kādām astoņām stundām.

Es vispār pat teiktu, ka manam ierakstam ir sanācis sasodīti draņķīgs virsraksts, ja ņem vērā, ka šodien ir Ziemassvētki. Un tas, ko es domāju, ka ir Ziemassvētki, patiesībā bija Ziemassvētku vakars. Laikam. Jā, es īsti nezinu. Jēzus nav manī kā nekā. Sūds.

Šodien draudzenei stāstīju, ka manā uztverē Dievs jau labu laiku ir materializējies. Alus formātā. Tagad man ir ko pielūgt un cienīt. Un Tu, cienītais, arī nevēlies pielūgt manu dievu?

Pati draudzene kaut kur netālu snauž dīvānā. Nav jau ērti tur kaut ko darīt, bet nu jāiztiek ar to kas ir. Tā vien liekas, ka pacentīšos tagad nedaudz ielaist Dievu sevī. Puslitra Pilzenes aliņa formātā. Un jā – es zinu, ka Dievs ALUS mani mīl. Abpusēji.

Dīvaini

Atveru acis īsi pirms vieniem naktī. Fonu ap mani nepārprotami traucē datora neciešami skaļā dūkoņa un televīzijas pārraide, kas tajā tiek raidīta.  Īstenībā mani pārņēmusi neliela vilšanās sajūta par savu agro pamošanos, jo modinātājs tika uzlikts tikai uz deviņiem.
Nespēju izdomāt, ko iesākt. Domas sliecas datora izslēgšanas virzienā. Neslikti, bet varētu labāk. Pieceļos un piesēžos pie datora. Skatos, ka neviens e-pasts nav ticis atsūtīts. Garlaicības mākts palasu spama kastīti. Nasing spešal. Galva sāk strādāt arvien labāk un atceros par alu. Labs iesākums brokastīm. Paņemu un attaisu vienu. Neslikts. Dzeru un skatos html lapas. Sniedzos pēc nākošā. Cerība par alus nesošo miegu ir nedaudz noplakusi. Nekas. Dzeru nākošo.
Paskatos uz iepriekšējo pudeli un pie sevis nosmejos. Neesmu vēl izdzēris iepriekšējo, kad nākošais jau tiek dzerts. Jā, nu dīvaini.

mana izgāšanās

Pirms darba biju aizgājis nedaudz apciemot brāļa ģimeni. Manam krustdēliņam nākošnedēļ dzimenīte un man kā krusttēvam bija pienākums piemesties kopīgajai dāvanai. Šis, redz, tikšot pie jauna ričuka. Nu, man jau pašam ērtāk liekas labāk piemest kādus dažus latus kopīgai dāvanai nekā iet pašam pa veikaliem meklēt, ko tādu, kas mazo sīci varētu iepriecināt.

Vārdu sakot sēžu pie viņiem un domāju par došanos uz tā saucamo darbu. Klausos radio mobilajā telefonā ar austiņām. Radio aplusina zvans no nezinām numura. Es vēl domāju celt vai necelt, jo nedaudz aizdomājos, ka tas varētu būt kāds krievs, jo,  iespējams, mans numurs mētājas kādā no iepazīšanās sludinājumiem internetā.  Protams, bez manas ziņas, jo manī nav nemazākās vēlmes reizi mēnesī saņemt īsziņu par aicinājumiem uz randiņu. Khe.

Paceļu klausuli. Klausulē skan mākslīgas ovācijas un cilvēks klausulē sasveicinās ar mani un nosauc manu vārdu. Tas ir diezgan patīkams pārsteigums, ja ņem vērā, ka nemaz tik bieži mani nesauc vārdā pateicoties tam, ka man ir visai līdzīgs dvīņu brālis. Cilvēks klausulē jautā vai zinot, kas zvana. Ha, balss klausulē, protams, ir visnotaļ pazīstama un zināma, bet tas nav iemesls noticēt savai nojautai. Tieku iepazīstināts ar Arti Dvarionas no radio SWH Rokšova. Jā, pārsteigums trešdienā. Esmu laimējis.

Bērnu klaigāšanas troksnis fonā, mobilā telefona sarunas kvalitāte pakaļā, ņemu un cenšos kaut ko pateikt. Tas, protams, sasodīti neizdodas. Tā jau parasti notiek. Nekad neesmu spējis normāli parunāt pa telefonu pateicoties savai bērnības traumai ar runāšanu klausulē. Un nenotika arī tas šoreiz.

Izgāzos. Pilnvērtīgi. Un, ja vēlies to dzirdēt (es pats to nevēlos, jo kauns), tad klausies šo piektdien raidījumu “radio SWH rokšovs”. Tur tiks noskaidrots uzvarētājs konkursam “Pazudušais dēls”. Kas, redz, es esmu. Šoreiz pareizā atbilde bija “Blur – Song 2”. To es spētu atpazīt, jo pat manas dienasgrāmatas trešais ieraksts bija izvilkums no šīs grupas koncertieraksta Wembley stadionā. Kam negadās.

Bez alus – diena nr. 2

Pēc pārsteidzoši mokošas brišanas pa sniegu, kāds parasti sastopams atmiņās no bērnības laika, devos mājās un ar nedaudz sāpošu muguru likos nedaudz pagulēt.

Zvans. Paceļu.
Dzirdu kā līdzīgais brālis telefona klausulē ziņo, ka viņš ir gatavs man atnest divus aliņus, ja es viņam izlīdzēšu. Galva veljoprojām miega varā un sapņa ietekmē domāju par draudzeni, tāpēc saku viņam, ka būtu labāk, lai viņš atnes kefīru. Kā nekā tomēr vakar biju izlēmis samazināt savu alus dzeršanas paradumus, kuri bija pārgājuši no kvalitātes uz kvantitātes līmeni.
Diezgan lepodamies ar sevi, noliku klausuli un sāku domāt, ko tad viņam īsti pateicu. To, ka nevēlos alu? Šaumas. Divi ali taču ir daudz kārdinošāki nekā viena kefīra paka? Domāju, ka tam piekristu jebkurš normāls cilvēks.

Jo vairāk domāju par alu, jo vairāk mani pārņem slāpju sajūtas. Sasodīti prasās aliņš un tās sajūtas, kad tā spēka dzira tek lejā pa kaklu. Velme ir patiešām liela, tāpēc paņemu rokās telefonu un taisos viņam atzvanīt. Bet…
Sāku domāt par savu alusvēderu un savu locekli, kuru pēc gadiem vairs nevarēšu ieraudzīt bez spoguļa palīdzības (un erekcijas) alusvēdera dēļ. Jau tagad alusvēdera (īstenībā jau vajadzētu pārkonvertēt to vārdu demunitātīva formā, bet tad neskanētu tik labi) dēļ pieķeru sevi pie domas, ka kedas aizsiešana prasa nelielas lielas pūles. Kas būs tālāk?

Neilgi pēc desmitiem kefīra efekts bija beidzies un plānoju aizvilkties pakaļ aliņam. Bet esmu slinks cilvēks un tādā laikā nevēlējos iet līdz veikalam, kurš atrodas kādu 8 minūšu gājiena attālumā. Tagad graužu cepumus un jūtos kā nervozu grūtniece. Aliņš, redz, nav man iekšās…

Sūdīgi, bet nedaudz pozitīvi