Šodien atkal bija uznākusi vēlme socializēties. Jā, bija vēlme savās problēmās iesaistīt arī citus.
Tiesa, problēmas droši nav sevišķi lielas. Viss taču atkarīgs no attāluma, vai ne?. Jo tas lielāks, jo aplūkojamais objekts mazāks. Vai problēma. Tā, lūk, ir neapgāžama fizika.
Patiesību sakot, no jo attālums ir lielāks, jo problēmu grūtāk atrisināt. Pat ja ir vēlme to atrisināt, reizēm tas jādara saknē un kapāt sakni ir iespējams tikai klātienē…
Šodien zvanīja no darba. Manam mobilajam nezināms numurs un es pat nezinu kāpēc pacēlu, bet galu galā jūtos tagad vainīgs par to, ka neliku zvanītājam justies mazāk vainīgam par zvanu sestdienas rītā. Viņa centās atvainoties, bet es klusēju un bolīju acis.
Man jau tas ir raksturīgi – klusēt. Reizēm bolīt acis. Ja esi dzirdējis, ka es pasaku (skaidrā prātā) vairāk par 3 teikumiem, tad varu uzskatīt Tevi par draugu. Un, protams, Tev jāzina manu vārdu. Tas vēl joprojām reizēm tiek jaukts.
Esmu laukos.
Meditācijas un kaķu bara vērošanas maratonu te jauc manas aizdomīgās galvas sāpes, lopiņš Džeris un, iespējams, divi aliņi, kas tā kā atnāca nedaudz negaidīti ciemos un ne pārāk labi uzvedās.
Sodīju tos un izdzēru. Tagad mani teju vai māc vainas sajūta, ka esmu pāršāvis pār strīpu, bet neko darīt – izlietu alu atpakaļ nesasmelsi…
Kas to būtu domājis, ka no visas tās pieejamās alus kaudzes, es izdzeršu visas nedēļas laikā tikai divus alus. Divi ali un, protams, ceturtdaļas kauss pieklājības un laba žesta. Neslikti!
Ja tā turpināsies, tad pastāv pat iespēja, ka varētu beidzot sagaidīt savu septiņpadsmito dzimšanas dienu. Augu taču! Esmu liels puisis un tiem sešpadsmit kaut kad jāpieliek punktu.
Negribu, protams, sēt paniku, bet – es augu, es augu, es pieaugu…
Labi, labi, mīļā. Eju gulēt. Es tikai noskatīšos vienu klipu jūtūbī un tad jau iešu. Jā, iesildi manu gultas pusi ar. Nē, gulta nemaz nav tik liela un tas, ka guļu Tavā pusē nozīmē tikai to, ka vēlos būt Tev tuvāk. Patiešām. Reizēm gan arī segai, bet tas nav galvenais.
Galvenais ir tas, ka tad, kad esmu Tev tā tuvāk, ir patīkamāk. Viss pārējais ir tikai fons.
Jā. Vēl klips iet, bet, kad noskatīšos, tad jau iešu gulēt. Labi, sarunājuši! Mīlu!
Hei, čuči jau?
Pēc laba laika pārtraukuma atkal tiek spēlēts pokers. Tiešsaistē.
Tiešsaistē man vismaz ir iespēja neslēpt emocijas un es labprāt rādu citiem virtuālajiem līdzspēlētājiem ar pirkstu un spiedzu, ka manu graujošo viena masta “8K” kombināciju centīsies apšaubīt tikai dabiskas izcelsmes idioti. Reizēm viņi uzķeras uz manu pirksta bakstīšanu ekrānā un reizēm neuzķeras.
Spēles sākums vienmēr ir nenopietns. Pietiekami daudz spēlētāji bezmaksas turnīros sākumā nevis cenšas spēlēt pokeru, bet veic loterijas izspēli ar kārtīm. Kādam jau veicas, bet parasti pacietīgajiem spēlētājiem tā ir iespēja palielināt savu žetonu skaitu uz šo bingo spēlētāju rēķina. Kad šādu nespēlētāju skaits ir palicis mazākumā, tad šad tad sākas sakarīgāka un interesantāka spēlēšana. Galvenais ir būt pacietīgam un spēt saprast, kad šie posmi starp lielu, neattaisnotu risku un loģisku izvēli pārslēdzas. Man gan parasti tas neizdodas un sākotnējas žetonu straujais pienesums pārstāj palielināties vai pat bieži vien sāk izsīkt tik pat āri kā kausā esošais alus.
Kāpēc tā? Tāpēc, ka alus ir garšīgs un man vienmēr liekas, ka pie galda sēž tāda paša mēroga idioti, kas parasti dominē katra bezmaksas turnīra sākumposmā un cenšas manu super-maģisko viena masta “8K” kombināciju pārspēt ar neko neizsakošiem un pelēkiem “Q6” vai “T5” salikumiem. Muļķi.
Lielākoties. Es gan ar…
Kur Skype pazudis lieliskais “Skype Me” status? Es, protams, saprotu, ka tam īsti nebija pielietojums, ja vien tajā frāzē vārdu “Skype” domās nenomaina ar zemē nemetamo “Fuck” vai “Fuck with” frāzi, bet reizēm jau pienāk brīži, kad sajūties vientuļš un varētu riskēt ar kādu sazināties.
Socializēties. Kasot sēkliniekus. Reizē un kilometriem lielā attālumā.
Tikai man tagad ir aizdomas, ka mans temperamenta tips, tā stāvoklis neļauj man to darīt pašam. Nē, nu pamatskolā to varētu attaisnot ar kautrību pret gariem matiem un krūtīm, bet šajā gadījumā, kad pie krūtīm un gariem matiem ir pierasts un aprasts, ka ne jau garus matus un krūtis jāglāsta lielākam priekam, tad laikam jānoveļ vainu tikai uz sevi. Jo man taču patīk izvēlēties vienkāršāko ceļu…
Ha, ha! Risinājums ir izdomāts. Jāraksta vienkāršo, gaumīgo “čav” (tas no itāļiem nāk, un kuram tad viņi nepatīk) un jāskrien stūrī prātot par to, ka viss taču vienalga ir bez nozīmes, neinteresanti.
Jo “čav” jau sen ir zaudējis spēju uzrunāt…
Svētdien simboliski apņēmos izvairīties no alus dzeršanas. Parasti gan šādas apņemšanās tiek lauztas jau tuvākajā trešdienā vai, vēlākais, ceturtdienā, tāpēc radinu sevi pie domas, ka trešdiena jau ir šodien un es bez problēmām varu izvairīties no ierastās alus dzeršanas.
Saprotu, ka kājas, rokas varētu paslīdēt un tas alus pagaršoties, bet jāmierina sevi ar domu, ka piektdiena būtu tā īstā diena, lai iedzertu aliņu. Nekādas iedomātas trešdienas, īstas trešdienas un ceturtdienas netur līdzi piektdienai.
Piektdiena – darba nedēļas sakrāto emociju, aliņu, prāta un ideju skalotāja podā.
Lasot vietējā pilsētas vortāla kriminālziņas, bieži vien aizdomājos – kas notiktu, ja rakstos iesaistītie personāži būtu pīpējuši marihuānu nevis lietojuši alkoholu? Prātojot, ka marihuānas ietekmē prāts, ķermenis paliek gausāks un ir tendēts vairāk uz atpūtu un relaksāciju, rodas sajūta, ka marihuāna spētu apslāpēt viena otra idiota idiotisku domāšanu un tas, iespējams, glābtu dzīvības.
Piemēram, tiešām vecītis būtu guvis traumas, ja jauniešu būtu nevis iedzēruši, bet sapīpējušies?
Tiešām kāds būtu nodūris savu labāko draugu, ja viņi degvīna vietā būtu izvēlējušies marihuānu? Kas notiku, ja viņi būtu pīpējuši marihuānu? Es ticu, ka kāds varbūt būtu izlecis pa logu, bet vai tas būtu slikti?
Tiesa, šādas veida kriminālziņas neglābs pat marihuāna.
Manas kājas, šķiet, ir pubertātes laiskajā periodā un es kā, protams, lielisks tēvs, ļauju tām eksperimentēt – tai skaitā ar dažādām kāju sēnītēm un pat dvīnēm – zeķēm, kuras gan ne vienmēr uzvedas godīgi. Viņas manā klātbūtnē paliek vienkārši netīras. Man reizēm pat viņām vairs nav vēlme pieskarties.
Tas gan nav pasaules gals, jo vienmēr taču var iegādāties citas dvīnes. Blondas, ar rakstiem, tumšas un dažādos izmēros. Tiesa, labāk tad kāds izmērs pa lielu, nekā par mazu.
Nav jau vairs man tie gadi vispār. Pietrūkst spēka kādu audzināt.
Neliela vilšanās, kad kādas youtube lapas fonā attēlots QR kods, kas aicina apmeklēt kādu lapu ar iOS vai Android un es kā puisis no laukiem uzķeros uz to un cenšos šādu saiti pārbaudīt praktiski, tad galu galā izrādās, ka šāda saite ir nepiemērota mobilajam telefonam.
Slikti. Cūcība tā, protams, nav, jo cūcība mēdz būt tikai alus izbeigšanās gadījumā, bet vienalga skumīgi un atgādina