Category Archives: alus

mana izgāšanās

Pirms darba biju aizgājis nedaudz apciemot brāļa ģimeni. Manam krustdēliņam nākošnedēļ dzimenīte un man kā krusttēvam bija pienākums piemesties kopīgajai dāvanai. Šis, redz, tikšot pie jauna ričuka. Nu, man jau pašam ērtāk liekas labāk piemest kādus dažus latus kopīgai dāvanai nekā iet pašam pa veikaliem meklēt, ko tādu, kas mazo sīci varētu iepriecināt.

Vārdu sakot sēžu pie viņiem un domāju par došanos uz tā saucamo darbu. Klausos radio mobilajā telefonā ar austiņām. Radio aplusina zvans no nezinām numura. Es vēl domāju celt vai necelt, jo nedaudz aizdomājos, ka tas varētu būt kāds krievs, jo,  iespējams, mans numurs mētājas kādā no iepazīšanās sludinājumiem internetā.  Protams, bez manas ziņas, jo manī nav nemazākās vēlmes reizi mēnesī saņemt īsziņu par aicinājumiem uz randiņu. Khe.

Paceļu klausuli. Klausulē skan mākslīgas ovācijas un cilvēks klausulē sasveicinās ar mani un nosauc manu vārdu. Tas ir diezgan patīkams pārsteigums, ja ņem vērā, ka nemaz tik bieži mani nesauc vārdā pateicoties tam, ka man ir visai līdzīgs dvīņu brālis. Cilvēks klausulē jautā vai zinot, kas zvana. Ha, balss klausulē, protams, ir visnotaļ pazīstama un zināma, bet tas nav iemesls noticēt savai nojautai. Tieku iepazīstināts ar Arti Dvarionas no radio SWH Rokšova. Jā, pārsteigums trešdienā. Esmu laimējis.

Bērnu klaigāšanas troksnis fonā, mobilā telefona sarunas kvalitāte pakaļā, ņemu un cenšos kaut ko pateikt. Tas, protams, sasodīti neizdodas. Tā jau parasti notiek. Nekad neesmu spējis normāli parunāt pa telefonu pateicoties savai bērnības traumai ar runāšanu klausulē. Un nenotika arī tas šoreiz.

Izgāzos. Pilnvērtīgi. Un, ja vēlies to dzirdēt (es pats to nevēlos, jo kauns), tad klausies šo piektdien raidījumu “radio SWH rokšovs”. Tur tiks noskaidrots uzvarētājs konkursam “Pazudušais dēls”. Kas, redz, es esmu. Šoreiz pareizā atbilde bija “Blur – Song 2”. To es spētu atpazīt, jo pat manas dienasgrāmatas trešais ieraksts bija izvilkums no šīs grupas koncertieraksta Wembley stadionā. Kam negadās.

Bez alus – diena nr. 2

Pēc pārsteidzoši mokošas brišanas pa sniegu, kāds parasti sastopams atmiņās no bērnības laika, devos mājās un ar nedaudz sāpošu muguru likos nedaudz pagulēt.

Zvans. Paceļu.
Dzirdu kā līdzīgais brālis telefona klausulē ziņo, ka viņš ir gatavs man atnest divus aliņus, ja es viņam izlīdzēšu. Galva veljoprojām miega varā un sapņa ietekmē domāju par draudzeni, tāpēc saku viņam, ka būtu labāk, lai viņš atnes kefīru. Kā nekā tomēr vakar biju izlēmis samazināt savu alus dzeršanas paradumus, kuri bija pārgājuši no kvalitātes uz kvantitātes līmeni.
Diezgan lepodamies ar sevi, noliku klausuli un sāku domāt, ko tad viņam īsti pateicu. To, ka nevēlos alu? Šaumas. Divi ali taču ir daudz kārdinošāki nekā viena kefīra paka? Domāju, ka tam piekristu jebkurš normāls cilvēks.

Jo vairāk domāju par alu, jo vairāk mani pārņem slāpju sajūtas. Sasodīti prasās aliņš un tās sajūtas, kad tā spēka dzira tek lejā pa kaklu. Velme ir patiešām liela, tāpēc paņemu rokās telefonu un taisos viņam atzvanīt. Bet…
Sāku domāt par savu alusvēderu un savu locekli, kuru pēc gadiem vairs nevarēšu ieraudzīt bez spoguļa palīdzības (un erekcijas) alusvēdera dēļ. Jau tagad alusvēdera (īstenībā jau vajadzētu pārkonvertēt to vārdu demunitātīva formā, bet tad neskanētu tik labi) dēļ pieķeru sevi pie domas, ka kedas aizsiešana prasa nelielas lielas pūles. Kas būs tālāk?

Neilgi pēc desmitiem kefīra efekts bija beidzies un plānoju aizvilkties pakaļ aliņam. Bet esmu slinks cilvēks un tādā laikā nevēlējos iet līdz veikalam, kurš atrodas kādu 8 minūšu gājiena attālumā. Tagad graužu cepumus un jūtos kā nervozu grūtniece. Aliņš, redz, nav man iekšās…

Sūdīgi, bet nedaudz pozitīvi