Category Archives: Bez tēmas

es nekad un draudzene

Dīvaini, bet es nekad neesmu ar savu draudzeni dejojis un tas man nav traucējis ņemt un viņā sasodīti iemīlēties.
Dīvaini, bet es ar draudzeni kopā esmu dzēris tikai alu, šampanieti un vīnu. Un tas patiešām nav traucējis man iemīlēties viņā.
Dīvaini, bet es nekad neesmu devis viņai ziedus. Draņķīgi tas ir, bet tas tajā pašā laikā nozīmē to, ka ziedi nav priekšnoteikums tam, lai es samīlētos.
Dīvaini, bet es visticamāk esmu pozitīvāk noskaņots nekā viņa. Tas nekas, ka mēs abi to tik talantīgi neizrādam kā prastās Holivudas filmās.

Dīvaini, bet mēs esam sasodīti līdzīgi. Tas ir lielākais pluss un mīnuss vienlaikus.

pārdomas piektdienā

Jau kādu laiku uzskatu, ka alus ir manu emociju tāds kā katalizātors. Tas nozīmē to, ka izdzerot, piemēram, litru alus, un man garstāvoklis pirms tam ir bijs tāds nedaudz nomākts, tad tagad būs labākajā gadījumā vienkārši dranķīgs. Tāpat ir, ja garstāvoklis ir labs. Tikai uz pozitīvo pusi.

Secinājums: ja garstāvoklis ir slikts, tad labāk dzert ko spēcīgāku par alu.

"cacīgas" pārdomas pie spoguļa

Tā pusstunda, kas tiek pavadīta skatoties spogulī uz sevi, man vienmēr ir likusies nedaudz mokoša. Un vakar bija viena no tādām dienām. Biju pie friziera.

Sežu krēslā. Spogulī redzu paģiru nomāktu cilvēku. Sejas āda slimīgi bāla, acis iekritušas un miegainas. Jā, gandrīz vai tipisks skats pēc pārmērīgas alus lietošanas. Tādas reizes jau mēdz būt?

Sēžu krēslā un cenšos pārāk neskatīties uz sevi. Tā vietā izmantoju iespēju un analizēju savu sūdīgo pašsajūtu. Jā, iespējams alus tika pārāk daudz lietots, bet citreiz alus ir bijis vairāk, tāpēc loģiski, ka jāatmet Dieva vainošana pie visām savām neražām.

Sēžu krēslā un domāju, ka varbūt pie sliktā garstāvokļa vainojams totalizators. Pēc diezgan veiksmīgiem kāpumiem sekoja kritieni (kā var zaudēt likmi, kur koeficients bija 1.02?). Neko jau zaudējis neesmu, bet biju cerējis uz kādiem ieguvumiem.

Sēžu krēslā un domāju vai nebūšu pārspīlējis ar savām vēlmēm pie friziera. Parasti manas vēlmes aprobežojas, pasakot, lai vienkārši nogriež īsāk. Šoreiz paģiru ietekmē ieminējos, lai kaut ko interesantu izdara ar tiem maniem draņķa sprogainajiem matiem. Un nedaudz izdarīja arī, jo tagad izskatos tā pat kā lielākā daļa citu cilvēku.

Sēžu krēslā un domāju, kāpēc es apgāzu mistkasti frizētavā. Vainoju paģiras un savas austiņas.

Sēžu krēslā un domāju, ka kavēju tikšanos ar draudzeni. Pēc 15 minūtēm viņa mani ieraudzīs un pasmiesies par mani un manu jauno matu sakārtojumu.

Sēžu krēslā un domāju, ka laiks mazināt savu alus patēriņu.

visā visumā

Nedaudz uz veikalu pakaļ aliņam un citiem kārumiem. Tad atpakaļ mājās starp tv, internetu un paplānu segu. Kopā ar draudzeni neliela alus dzeršana. Man parasts, nespirtots alus, bet viņai ierastais sieviešu un geju aliņš. Nu tāds sarkans un ar zemeņu garšu. Normāls alus vēl varētu būt nedaudz ar spirta garšu, bet visā visumā krāsoti un sagaršināti ali nav dzerami. Punkts.
Guļam. Sēžam un nīkstam kādā no sociālajiem tīkliem līdz viņa savam bijušajam draugam uzraksta, ka vēlas seksu ar mani.
Es to izlasu, paskatos uz draudzeni, bet viņa ņem un man paziņo, ka tas nenotiks. Šodien mēnešreizes. Un tā gan, protams, ir visā visumā pozitīva ziņa, bet vienalga. Punkts.

Turpinām dzert alu starp tv, internetu un paplānu segu…

virsraksts, kas satur piecus vārdus

Pēc nosacīti ilgiem laikiem uzliku skanēt Last.fm radio. Gribēju jau rakstīt, ka, izvēloties dziesmas, kas līdzīgas “Foo Fighters” ārijām, vēl neesmu nevienu sliktu dziesmu dzirdējis, bet tad ieskanējās “Creed” un sabojāja kopējo iespaidu. Bet nu sūds. Tāds sīkums.
Izrāvu kaut kur austiņas un sakabināju dažādus vadus, lai varētu to izbaudīt. Nesvarīgi, ka austiņas paredzētas operātoram, kurš visbiežāk cenšas filmēt kādu pāraidi studijā, jo man, redz, tas neinteresē. Kvalitāte jau arī tāda dīvaina, bet atkal tā vienkārši tas man neinteresē, jo neklausos kaut kādus sūdus, kurus var izbaudīt tikai tad, kad skaņas kvalitāte ir kaut kāda tjipa izcila vai sliktākajā variantā – lieliska.
Un atkal darba diena beigusies, bet es kā parasti eju vārtīties dīvānā, lai sagaidītu rītu un dotos pie mīļotās, bet tikmēr uz sāniem un ar pasmagām austiņām jāmēģina sadzīvot ar savu es.
Ceru tikai, ka vads būs pietiekami garš. Nevēlos klausīties mūziku, guļot uz raupjās grīdas, jo to pietiekami labi var izdarīt 118 citās vietās. Arī pie tevis, bļ…

blogi, kas apspiež nežēlīgos kapitālistiskā progresa spēkus. varbūt.

Mārcis pieteica sevi blog0sfērā 20. gadsimta sākumā. Tas bija imperiālisma sākums Latvijas blogsfērā. Attīstoties tehnikai, proletariāts grima arvien dziļākā nabadzībā. Zaudējumus un ciešanas nesa arī blogu karš. Uzbangoja streiki un demonstrācijas. Blog0sfērā valdīja galēji reakcionāri strāvojumi: dekadence, neticība cilvēkam, imperiālisma slavināšana.

Progresīvi noskaņotie rakstnieki ar to nespēja samierināties. Arī Taustiņklabeklis ne. Viņš uzbruka pastāvošās varas aprobežotībai un cildināja cīņu par progresu. Blogeris izvēlējās fantāziju kā kritikas metodi, bet savija to ar zinātnes attīstību un plašākām sociāli politiskām problēmām.

Savukārt Blackhalt bija nesaudzīgs buržuāziskās sabiedrības kritizētājs un atmaskotājs. Taču viņa daiļradei piemīt arī pretrunas. Viņa darbos sastopamie blogeri ir vientuļi, tie nemeklē domubiedrus apspiestajā tautā, bet liek cerības tikai uz inteliģenci un augsti izglītotiem cilvēkiem. Blackhalt maldīgi domā, ka tikai tādi spēj mainīt dzīvi un sabiedrību. Tomēr viņa varoņi tiecas pēc lieluma, augstākām domu virsotnēm, lolo diženuma sapņus un alkst pēc kā jauna. Viscaur jūtam arī Blackhalt humānismu, sirsnību, smalkjūtību.  Redzam, ka rakstnieks centies izprast cilvēka dvēseli un iejusties vienkāršo laužu smagajās gaitās.

Atruna
Galvenie varoņi vairāk vai mazāk tika izvēlēti pēc nejaušības principa.
Autors Z.Inesis un izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu 1968. gada kaut kādā tur decembrī.

trešā acs un draugiem.lv

Īsinot laiku vienā no populārākajiem sociālajiem tīkliem Liepājā, sadzēros alu un saskāros ar vēlmi izdzēst savu muļķīgo profila bildi. Pēkšņi atklāju, ka tīklā pastāv arī tā saucamā neitrālā profila bilde.

bilde bez acīm
bilde bez acīm

Neslikta, jo jāņem vērā, ka man uz tādu matu sakārtojumu necerēt un ķermeņa masa jau arī sāk izplūst. Ko es murgoju?
Nu vārdu sakot, izlemju atstāt savu jauno bildi, ko man ir izvēlējies šis jaukais, oranžais sociālais tīkls. Šķiet jau smuki un glīti, bet ko es atklāju? To, ka es pārkāpju tādējādi noteikumus, jo atradu rakstīto brīdinājumu:

Bildē ir jābūt redzamam tev.
Profila fotogrāfijā lietotājam ir jābūt skaidri saskatāmam un atpazīstamam. Aizliegts pievienot kustīgas bildes, bildes ar dabas skatiem, dzīvniekiem, erotiska rakstura,zīmējumus, utml.

Ticu, ka nevienam jau tas nerūpētu, ja vien nebūtu piebilsts:

Neatbilstošu bilžu īpašniekiem tiks bloķēta piekļuve draugiem.lv.

Jā, nevaru teikt, ka standarta bildē es būtu atpazīstams. Un pati bilde arī liekas zīmēta. Tas būs iemesls, lai mani bloķētu? Ja es reģistrējos šajā sociālajā tīklā un neievietoju savu profila bildi, tad es pārkāpju noteikumus?
Vēl viens alus un es ticu, ka pats atradīšu atbildi uz šo jautājumu. Paldies.

mans jaunais gads 2009

es_i_draudzenePatiesību sakot Jaunais tika sagaidīts visnotaļ interesantā veidā. Ne es salūtu redzēju, ne alkoholu pāŗmēŗīgi lietoju un pat ne pie datora sēdēju.

Jauno gadu sagaidīju klausoties attālos salūta sprakšķos un mīlējoties ar savu draudzeni. Neslikts notikumu pavēŗsiens, ja ņem vēŗā, ka septiņas stundas pirms tam biju noskaņojies Jauno gadu nosvinēt vienatnē sūcot aliņu un skatoties savos puspelēkajos griestos.

Neslikti.

Starp citu šitam blogam ir pievienots jauns redaktors vāŗdā Lita. To ņemiet vērā, lai nebūtu pāŗpratumi, lasot lapelē, par to, cik Ivars ir foršiņš un cik viņam jauks loceklis :D

mana izgāšanās

Pirms darba biju aizgājis nedaudz apciemot brāļa ģimeni. Manam krustdēliņam nākošnedēļ dzimenīte un man kā krusttēvam bija pienākums piemesties kopīgajai dāvanai. Šis, redz, tikšot pie jauna ričuka. Nu, man jau pašam ērtāk liekas labāk piemest kādus dažus latus kopīgai dāvanai nekā iet pašam pa veikaliem meklēt, ko tādu, kas mazo sīci varētu iepriecināt.

Vārdu sakot sēžu pie viņiem un domāju par došanos uz tā saucamo darbu. Klausos radio mobilajā telefonā ar austiņām. Radio aplusina zvans no nezinām numura. Es vēl domāju celt vai necelt, jo nedaudz aizdomājos, ka tas varētu būt kāds krievs, jo,  iespējams, mans numurs mētājas kādā no iepazīšanās sludinājumiem internetā.  Protams, bez manas ziņas, jo manī nav nemazākās vēlmes reizi mēnesī saņemt īsziņu par aicinājumiem uz randiņu. Khe.

Paceļu klausuli. Klausulē skan mākslīgas ovācijas un cilvēks klausulē sasveicinās ar mani un nosauc manu vārdu. Tas ir diezgan patīkams pārsteigums, ja ņem vērā, ka nemaz tik bieži mani nesauc vārdā pateicoties tam, ka man ir visai līdzīgs dvīņu brālis. Cilvēks klausulē jautā vai zinot, kas zvana. Ha, balss klausulē, protams, ir visnotaļ pazīstama un zināma, bet tas nav iemesls noticēt savai nojautai. Tieku iepazīstināts ar Arti Dvarionas no radio SWH Rokšova. Jā, pārsteigums trešdienā. Esmu laimējis.

Bērnu klaigāšanas troksnis fonā, mobilā telefona sarunas kvalitāte pakaļā, ņemu un cenšos kaut ko pateikt. Tas, protams, sasodīti neizdodas. Tā jau parasti notiek. Nekad neesmu spējis normāli parunāt pa telefonu pateicoties savai bērnības traumai ar runāšanu klausulē. Un nenotika arī tas šoreiz.

Izgāzos. Pilnvērtīgi. Un, ja vēlies to dzirdēt (es pats to nevēlos, jo kauns), tad klausies šo piektdien raidījumu “radio SWH rokšovs”. Tur tiks noskaidrots uzvarētājs konkursam “Pazudušais dēls”. Kas, redz, es esmu. Šoreiz pareizā atbilde bija “Blur – Song 2”. To es spētu atpazīt, jo pat manas dienasgrāmatas trešais ieraksts bija izvilkums no šīs grupas koncertieraksta Wembley stadionā. Kam negadās.