Kad redzēju savu kaķi – dauni sēžam loga palodzē un vērojam apkārtni, sākumā es iedomājos, ka kaķis vēlas izbaudīt to neierobežoto un piedzīvojumu pilno dzīvi “tur ārā”, uz ielas vai vienkārši brīvībā. Tas tā bija līdz tam veiklajam brīdim brīdim, kad istabas siltuma pieradināto šmurguli ņēmu un audzināšanas nolūkā iemetu nelielā sniega kupenā.

Tas viņam bija diezgan liels izbīlis un “atgriešanās pie reālās dzīves toņiem”. Tā vismaz varēja secināt no lielajām acīm un nelielās panikas.

Tagad, kad tas mans kaķis – idiots sēd uz loga palodzes un vēro kustību ārā, man pat šķiet, ka viņš uz apkārtējo kustību skatās ar tādu kā pārākuma sajūtu. It kā viņš skatītos no sava siltā palodzes troņa uz tiem vienkāršajiem cilvēkiem, kustībām, kurām muļķīgi jābrien par to balto sūdu, ko mēs vairumā saucam par sniegu. Viņš, šķiet, izbauda to, ka uzturas tikai salīdzinoši siltās telpās un nav šim jāsalst ziemas salā.

Ja tā padomā, tad man pat patīk audzināt savu kaķi. Jā, man patīk izaicinājumi un kā reizēm šķiet – neiespējamais…