Šis patiešām ir gabals ar kuru gāju gulēt vakarā un cēlos no rīta, kad (neiz)mācījos Latvijas Universitātē par datoriķi. Mūzika, kas spēja uzmundrināt netālajā ceļā uz veikalu pēc aliņa, guļot vienā koju istabiņā kopā ar četriem citiem cilvēkiem. Studējot un sēžot lekcijā. Es pat nezinu, kāpēc man ir tāda neliela spēja klausīties ar baudu vienu dziesmu 24 stundas dienā. Varbūt tāpēc, dziesma ir laba? Iespējams.
Atvainojos, ja gadījumā skaņas kvalitāte nav apmierinoša. Nav man īsti iespējas tagad noklausīties konkrēto klipu un pati kvalitāte arī tomēr ir diezgan daņķīga. Bet tas netraucē mālēt visu, ko jūt. Khe, vai ne?
Uz e-pastu atnāca ziņa, ka man ir iespēja iedomāties vienu velēšanos, kas noteikti piepildīsies, ja pie ciparu virknes pierakstīšu cilvēku vārdus pēc kaut kādiem konkrētiem nosacījumiem.
Un vārdu sakot, vēstulē bija teksts:
Sis stundas laika nosuti so 10 cilvekiem. Ja tu to izdarisi, tava velesanas piepildisies, ja ne – piepildisies pretejais. Diezgan savadi, bet izskatas, ka tas darbojas.
Jā, nepietiek jau, ka vismaz viens cilvēks uzskata mani par idiotu (uz pasaka to atklāti). Man jau pašam arī vajag par idiotiem uzskatīt citus 10 cilvēkus, lai tas viss darbotos. Protams.
Teorētiski es varētu tikt pie naudas, ja ievēlētos savu vēlēšanos par lielo naudu un nosūtītu šo sūdu vēl 10 cilvēkiem. Ja nē, tad piepildītos pretējais.
Un ta jau slēpjas tā sāls – nečakarējot citus cilvēkus, piepildītos pretējais.
Man tik atliek iedomāties, ka man vajag ļoti maz naudas un nenosūtīt vēstuli 10 cilvēkiem. Un, vai man Dieviņ’, es lauzīšu ķēdes vēstuli un piepildīsies pretējais – dabūšu daudz naudiņas.
Kaut kad, steidzoties vēlā pēcpusdienā uz darbu, sarkanās luksafora gaismas vadīts, apstājos un, blakus stāvošā tantiņa, pagriežas pret mani un sāk kaut ko man stāstīt. Sākumā padomāju, ka viņa man prasa cik pulkstens vai arī vēlas, lai norādu virzienu kādam mērķim. Vai arī vēlas nohipnotizēt mani.
Noņēmu Metallica no savām ausīm un klausījos. Man par pārsteigumu viņa sacīja, ka atstājusi projektoru kaut kādā tur divsimtajā kabinetā. Nedaudz apstulbu un sāku domāt, ka tantei ir kaut kas nojucis prātiņā vai arī esmu kritis viņai par upuri “sirds izkratīšanai”.
Tā nu tur stāvu un ar pavērtu muti jūku prātā no nezināšanas, līdz tantiņa pajautā vai es esot brālis. Protams, nu man viss kļūst skaidrs un saprotu, ka kārtējo reizi man jāmulst no tā, ka man ir diezgan līdzīgs dvīņu brālis. Seko skaidrošanās, ka mani droši vien ir noturējuši par Andri, bet tā nav patiesība, jo esmu viņa dvīņu brālis Ivars. Skaidrs?
Turpinājumā seko viņas atvainošānās un mani apgalvojumi, ka tas ir normāli. Ne jau pirmā reize tādam atgadījumam. Patiešām. Nedaudz palika viņas žel. Līdz brīdim gan, kad uzliku atpakaļ uz ausīm Metallica.
Tas ļāva turpināties steigai uz darbu.
Kad labu laiku nekas nav darīts lauciņā ko sauc par “amatierprogrammēšanu”, tad nāk apziņa, ka tās niecīgās zināšanas, kas bija pirms tam, tiek zaudētas. Diezgan sūdīga apziņa. Tāpēc esmu nolēmis šodien darbā izdomāt kādu jaunu projektu ar kuru varētu turpmākās nedēļas noņemties un atsvaidzināt savas zināšanas.
Idejas ir, bet vai būs apņemšanās un prasmes? Tad jau redzēsim.
Patīkams nogurums. Sasvīduši ķermeņi un pacilāts prāts. Elsošana un skatīšanās viens otram acīs. Atzīšanās mīlestībā vēl, vēl un vēl. Pasmiešanās par visur nomestajiem prezervatīviem. Daudz, daudz, daudz…
Nobrāzti ceļi, izlocītas muguras un 100% bauda (draudzenes viedoklis, kas reprezentē arī manu viedokli). Solījumi izdzert nedaudz palikušo sidru un vēlāk turpināt.
Esam nu mājās un plovs bija vienkārši lielisks. Un neiesaku dzert alu kopā ar sidru. Un atvainojamies tiem, kas ir nedaudz neapmierināti ar dažiem ierakstiem no šī bloga. Rādiet ar pirkstu uz alu – tas ir vainīgs!
Sveicieni jaunajam akcīzes nodoklim no manis un manas draudzenes. Riktīgi. Un čav, Andri! Kā iet?
Kopīgs puspadarīts darbs virtuvē. Nedaudz alus un sidrs. Puspiebeigts plovs. Piekāsts suns.
Alus un neliela daudzuma sidra ietekmē, izlemjam visiem paziņot, ka man sestdienā jādodas uz darbu. Nemelojam šajā gadījumā, jo tā savā ziņā ir patiesība. Patiešām. Bet mērķi mums ir citi.
Sapošamies “uz darbu”, pa ceļam ieskrienam veikalā, lai paņemtu dažus sidrus (eksotika man) un šokolādi. Seko otrs piegājiens iešanai uz veikalu, jo atceros, ka prezervatīvu krājumi ir visnotaļ niecīgi šajam vakaram, esot savā mīļajā darba vietā…
Tiek ēsta šokolāde un uzdzerts sidrs. Neliela vilšanās sajūta par sidru, bet tam nav nozīme. Tieku lēnām izģērbts. Sajūta, ka jebkurš nelūgts viesis varētu jebkurā laikā piebiedroties mūsu nelielajām sestdienas izdarībām, ir nedaudz satraucoša. Es no sava alus vēdera nekaunos un man vienalga vai kāds mani redz tādu kailu.
Dīvaini, bet es nekad neesmu ar savu draudzeni dejojis un tas man nav traucējis ņemt un viņā sasodīti iemīlēties.
Dīvaini, bet es ar draudzeni kopā esmu dzēris tikai alu, šampanieti un vīnu. Un tas patiešām nav traucējis man iemīlēties viņā.
Dīvaini, bet es nekad neesmu devis viņai ziedus. Draņķīgi tas ir, bet tas tajā pašā laikā nozīmē to, ka ziedi nav priekšnoteikums tam, lai es samīlētos.
Dīvaini, bet es visticamāk esmu pozitīvāk noskaņots nekā viņa. Tas nekas, ka mēs abi to tik talantīgi neizrādam kā prastās Holivudas filmās.
Dīvaini, bet mēs esam sasodīti līdzīgi. Tas ir lielākais pluss un mīnuss vienlaikus.
Jau kādu laiku uzskatu, ka alus ir manu emociju tāds kā katalizātors. Tas nozīmē to, ka izdzerot, piemēram, litru alus, un man garstāvoklis pirms tam ir bijs tāds nedaudz nomākts, tad tagad būs labākajā gadījumā vienkārši dranķīgs. Tāpat ir, ja garstāvoklis ir labs. Tikai uz pozitīvo pusi.
Secinājums: ja garstāvoklis ir slikts, tad labāk dzert ko spēcīgāku par alu.
Tā kā vismaz divi cilvēki vēlas uzzināt septiņus nezināmus faktus par mani, tad jau laikam tomēr kaut ko jāuzraksta. Es arī apzinos, ka Latvijā blogotāji (dienasgrāmatas rakstītāji) ir pietiekami maz, lai šajā ķēdītē tiktu iesaistīti visi, kas uzrakstījuši kaut vienu teikumu interneta dzīlēs sastopamajam marazmam. Tad nu sekojošie 7 slimi fakti par mani, kurus nezin ne mani draugi un varbūt ne pat mana māte.
1. Savos divdesmit divos gados esmu mācijies Rīgas Tehniskajā Universitātē (pv), Liepājas Pedagoģiskajā akadēmijā, Latvijas Universitātē un nu jau Liepājas Universitātē. Un dīvainākais fakts no tā visa ir, ka man vēl dzīvē nav bijusi neviena normāla sesijas. Esmu viens no tiem, kurus apzīmē ar vārdiem – mūžīgais students.
2. Nevainību zaudēju “tikai” 19 gadu vecumā. Tad es arī pirmo reizi piedzīvoju to, ka ar mani mīlējas mana izskata dēļ. Esmu vairāk smuks nekā sabiedrisks, atraktīvs vai intelektuāls. Kad to ieminējos manai draudzenītei no pamatskolas, tad viņa bija diezgan pārsteigta par to. Nu, nekas.
3. Vispār jāsaka, ka dzīvē man bijušas seksuālas attiecības ar četrām meitenēm. Un ar trijām no viņām man ir izdevies mīlēties savā darba vietā. Vairāk par vienu reizi.
4. Esmu viens no tiem daudzajiem cilvēkiem, kuriem DNS nav unikāls. Respektīvi – ir vismaz viens cilvēks uz šīs planētas, kuram ir identisks DNS. Un es pat zinu viņa vārdu. Viņa blogu vēlaties lasīt?
5. Bija laiks, kad es spēju iedzert alu tikai ar sasodīti lielu piespiešanos. Savā sešpadsmitajā dzimšanas dienā devos ar savu draugu makšķerēt, paņemot līdzi aliņu ar normālu 7% rubeni uz etiķetes. Tā nu sanāca, ka diezgan pārdzēros, savēmu istabu un pēc tam nākošajā dienā dzēru zāles, lai nepievemtu drauga izlaiduma aktu. Tā iespaidā visa patika pēc alus bija beigusies līdz brīdim, kad pārdzēros lauku spirta un kolas sajaukumu. Tam par godu esmu pieradinājies atpakaļ pie alus. Un šis nav stāsts par bērnību.
6. Man ir diezgan daudz atkarības. Piemēram, nelielu laiku atpakaļ mani bija pārņēmusi pokera atkarība. Spēles, protams, notika uz naudu un nevarētu teikt, ka biju ieguvējs. Jo ilgāk spēlēju, jo lielākas likmes vajadzēja veikt, lai gūtu baudu no spēles. Pati spēle man neaizrāva tik daudz, cik tā kutinošā sajūta, kad tiek iegūta vai zaudēta partija.
Lai ierobežotu sevi, no pokera esmu pievērsies totalizātoram. Nedaudz.
7. Kad sava sociālā tīkla profilā uzdrukāju vārdu salikumu www.deelis.lv, tad bloga (drīzāk jau dienasgrāmatas) apmeklējums palielinājās par 30%, pateicoties cilvēkiem, kas bija meklējuši lapas pēc atslēgas vārdiem – www.deelis.lv
Tas nu arī viss. Septiņas muļķīgas lietas nu ir bijušas pateiktas, tāpēc mans tjipa pienākums ir nodot tā saucamo stafeti tālāk.
Man jau tāpat kā citiem gribētos lasīt Cone veikumu. Tad vēl arī Kaža varētu ko pastāstīt. Savu mīļoto meiteni esmu samaitājis tik tālu, ka viņa arī šad tad ieraksta kādā blogā. Bet viņa noteikti nevēlas neko rakstīt. Varbūt Svilpe vēlas pastāstīt par savu pieredzi ar atkarībām?
Tā pusstunda, kas tiek pavadīta skatoties spogulī uz sevi, man vienmēr ir likusies nedaudz mokoša. Un vakar bija viena no tādām dienām. Biju pie friziera.
Sežu krēslā. Spogulī redzu paģiru nomāktu cilvēku. Sejas āda slimīgi bāla, acis iekritušas un miegainas. Jā, gandrīz vai tipisks skats pēc pārmērīgas alus lietošanas. Tādas reizes jau mēdz būt?
Sēžu krēslā un cenšos pārāk neskatīties uz sevi. Tā vietā izmantoju iespēju un analizēju savu sūdīgo pašsajūtu. Jā, iespējams alus tika pārāk daudz lietots, bet citreiz alus ir bijis vairāk, tāpēc loģiski, ka jāatmet Dieva vainošana pie visām savām neražām.
Sēžu krēslā un domāju, ka varbūt pie sliktā garstāvokļa vainojams totalizators. Pēc diezgan veiksmīgiem kāpumiem sekoja kritieni (kā var zaudēt likmi, kur koeficients bija 1.02?). Neko jau zaudējis neesmu, bet biju cerējis uz kādiem ieguvumiem.
Sēžu krēslā un domāju vai nebūšu pārspīlējis ar savām vēlmēm pie friziera. Parasti manas vēlmes aprobežojas, pasakot, lai vienkārši nogriež īsāk. Šoreiz paģiru ietekmē ieminējos, lai kaut ko interesantu izdara ar tiem maniem draņķa sprogainajiem matiem. Un nedaudz izdarīja arī, jo tagad izskatos tā pat kā lielākā daļa citu cilvēku.
Sēžu krēslā un domāju, kāpēc es apgāzu mistkasti frizētavā. Vainoju paģiras un savas austiņas.
Sēžu krēslā un domāju, ka kavēju tikšanos ar draudzeni. Pēc 15 minūtēm viņa mani ieraudzīs un pasmiesies par mani un manu jauno matu sakārtojumu.
Sēžu krēslā un domāju, ka laiks mazināt savu alus patēriņu.
