All posts by Ivars

Burtnīcas ir domātas, lai no tām plēstu ārā lapas

Meklējot kādu lieku, ne sevišķi nodriskātu lapu, kurā varētu ātri veikt tik pat ātri iedomātās sistēmas nelielu prototipēšanu, lai aptvertu iespējamo kopainu un UX, atradu mapi ar pamatskolas laiku pārbaudes darbiem. Pašķirstīju, pasmaidīju.

Iedomājos, kas notiktu, ja es to pārbaudes darbus nevienam nezinot rakstītu ar manām šodienas zināšanām. Liekas, ka skolotājai ātri beigtos sarkanā krāsa pildspalvā, svītrojot manas muļķības un komentārus par uzdevumu saturu.

Ok, eju uztaisīt tēju un paslepus izplēst kādu lapu no esošās pamatskolnieces burtnīcām.

Darīšu to tā pat kā laikos, kad es pats biju pamatskolnieks un nevēlējos, lai skolotāja pamana iztrūkstošās lapas – atvēšu vidu, uzmanīgi atlocīšu skavas, izņemšu nepieciešamo lapu skaitu un tik pat uzmanīgi aizlocīšu. Neuztraukšos, ja būšu izņēmis kādu lapu ar sliktu kontroldarba atzīmi.

Burtnīcas ir domātas, lai no tām plēstu ārā lapas, vai ne?

Plānoju tējas pēcpusdienu.

Tēja gan galda atvilktnē nostāvējusi visu vasaru un iespējams krietni pievilkusies ar apkārtējo stresu, putekļiem un centieniem strādāt.

Jā, kopš izvēlos izvairīties no kafijas dzeršana (nav jau alus – nav jau grūti), lai tiek iespēja tējai. Es gan nezinu kā tēja garšos ar balzamu, bet lai iet…

Atceros laikus, kad Aldara Pilzenes 0.5 l aliņš maksāja precīzus 0.25 Ls un tāpēc sāpīgi atcerēties tā laika saindēšanos ar “Rubeni”, kura dēļ parādījās riebums pret alu un tas pat ievilkās uz vismaz diviem gadiem.

Šaustu sevi par to, ka nedzēru alu tad. Un būtu labāk nedzēris tagad, ne? Hi-hi…

Reiz skolas ietvaros bija jāizfantazē kāds dzejolis par godu Dzejas dienai. Manis izfantazētos paša sacerētā dzejoļa triumfālos panākumus izšķīdināja skarbā realitāte – dzejolis tomēr bija pārsteidzoši sūdains, neloģisks savārstījums. Bet man patika. Arī skolotājai to noskaitīju vienā elpas vilcienā. Vēl tagad varu galvā noskaitīt pirmās divas rindiņas:

Šodien tēvam liela diena,
bet žiletes nav ne viena;

Galvenais nenokārt degunu un ticēt sev. Vēl joprojām to reizēm daru.

Your web site is really useful. Many thanks for sharing. By the way, how could we keep in touch?

Nē!

Tā izsaukuma zīme pie “nē” gan varētu būt nedaudz lieka, jo kāda velna pēc man būtu jāizsaucas? Es to esmu gatavs paziņot arī vienkāršā stāstījuma formā.

Nē, šī lapa nav noderīga.

Ja vien, protams, Tu, automātiski ģenerētais komentāra autor bez dvēseles, netulko šīs “dienas grāmatas” ierakstus un ar tiem nebaidi bērnus, lai atturētu tos no alkoholisma, mācītu dzīvot labāk un, protams, motivētu tievēt (t.b. – dzīvot veselīgāk)!

Būt kādam par piemēru nav slikti. Pat ja esi diezgan slikts piemērs.

Kamēr te kaut kas cenšas kompilēties (kas, protams, neizdosies, jo IDE vēl nav atjēgusies, ka ir nelāgi iedarbināta bez administratora tiesībām, jeb ir kā bez rokām), iedomājos par savām šī brīža sajūtām. Nē, paģiras nav, jo tas viens vakara alus nemēdz dumpoties un no rītiem uzvedas tīri saudzīgi.

Iedomājos, ka jūtos ierobežots. Dīvaini.

Nerakstu to, ko tajā brīdī uzskatu par muļķīgu vai salīdzinoši labi skanošu. Cenšos neizmantot sociālos tīklus, jo kurš tad spēs kontrolēt, ko es tur rakstu, ne?

Nesazinos. Neņirdzu. Nelasu. Neīsinu laiku. Neizklaidējos. Neiedvesmojos. Tik daudz.

Šķiet, ka noslēdzos (jā, lai cik zemu esam, krist vēl varam zemāk).

Dīvaini, nē! Pašsaprotami, jā!

Ok, IDE, šķiet, neatdzīvosies un līdz ar to visticamāk neatdzīvosies tās nomācošās desmit koda rindiņas. Restarts un atpakaļ pie braukšanas grāvī…

Reiz sen senos laikos, kad zāle bija ēdamāka un vasara bija saulaināka, pamatskolā skolotājas mēdza ar sevišķi “bieziem” un “trekniem” cipariem atzīmēt klases žurnālā kādu vairāk vai mazāk svarīgāku atzīmi attiecībā pret tiem pārējiem nelielajiem cipariem tajā pašā liktenīgajā rindiņā. Būt treknam ciparam patiesība nozīmēja būt svarīgam un ievērojamākam uz citu pliekanā, plānā fona.

Tā nu mēdzu reizēm sevi uzskatīt par treknu – varbūt pat nedaudz svarīgu. Ne vienmēr palīdz. Bet mēģināt var. Kas gan cits atliek.

Sūcu enerģijas dzērienu.

Ko gan citu var darīt pēc svētku dienā, kad galva dulla, rokas vibrējošas un prāts skaita sekundes līdz atvaļinājuma sākumam. Tiesa, rodas sajūta, ka atvaļinājuma sākumā tā mitoloģiskā Vasara jau būs iztukšota un tās saslaukāmās dažas atlikušās piles vairs nespēs remdēt slāpes pēc saulainās atpūtas. Saulainās atpūtas kopā ar aukstu alus kausu.

Laikam kviecu atvaļinājuma gaidās…

Kādā 2008. gada maija dienā rakstīju – “Šodien rēķināju, ka pa nedēļu esmu izdzēris aptuveni 9 litrus alus. Uzskatu, ka uz manu 76 kg smago organismu tas ir bisk pa daudz.”

Klusējot iegārdzos.

Pēc šiem gadiem radusies sajūta, ka kādreiz es pat varēju sevi nosaukt par samērā kārnu. Tiesa, dzert alu arī esmu sācis mazāk. Nav vairs tas. Nav vairs tie gadi. Nav vairs tāds hobijs

Malkojot alu, izpūšu palēninājumā elpu tieši tā pat, ka reizēm mēdzu to izpūst pirms nedzerama, spirtota alkohola iemalkošanas. Tikai bez riebuma sejā. Nu, vismaz uzspēlēta…

Brīkš-brākš

Ā, nē, ē!

Tikko sāku justies vientuļš. Varbūt pusizdzertais enerģijas dzēriens, varbūt gara stāvoklis vai skanošā mūzika ietekmē.


Miegs nenāk.

Šobrīd televīzijā rāda filmu ar Žanu Klodu (Jean-Claude Van Damme) galvenajās lomās. Šis tur tēlo policistu, kam jātēlo noziedznieks cietumā. Nesanāk gan viņam ne viens, ne otrs. Tiesa, neviens jau no viņa nekad to nav arī gaidījis. Bet, ja nu tomēr kāds arī ir gaidījis, tad (optimistiskā balsī) – labs nāk ar gaidīšanu!

Vispār filma stulba. Klausos mūziku austiņās un nedzirdu dialogus filmā. Iespējams šādi laupu sev visas filmas esenci, bet esmu gatavs riskēt.

—-

Pie grāmatas lasošā Žana Kloda pienāk cietuma prostitūta un viņam kaut ko tramīgi pastāsta. Šis nopūšas. Acīmredzot ēstuvē netiks pasniegts buberts ar ķīseli.

Iespraucas televīzijas reklāma. Liekas, ka reklamēto mazgāšanas līdzekli var ne tikai izmantot, lai dzelteno blūzīti pārvērstu par baltu (iespējams negaidītu) pārsteigumu, bet arī lai nedaudz apreibinātos. Citādi neredzu iemeslu, kāpēc reklāmā visi tādi sajūsmināti un “pozitīvi uzlādēti”. Tas laikam arī izskaidro kāpēc Persil bieži vien tiek staipīts līdzi uz modes atklāšanām vai kādām citām ballītēm. Nu jā, ar kokaīnu mūsdienās nevienu jau nepārsteigsi, labāk pārsteidz nejauši sastaptās paziņas ar lielisko Persil savā somiņā!

Ok, filma turpinās. Žanim (līdzskaņu mijas dēļ turpmāk Žanna) uzbrūk viņa kamerā. Viens idiots cenšas ar kaut kādu zīmuļveidīgu daikti izdurt cauri segai. Putekļi put un, šķiet, ka segai pat ar adatu nevarētu izdurt cauri. BET, kas par pavērsienu – Žanna nemaz nav savā gultā. Kur tad viņš ir? Viņš atrodas zem gultas un veiksmīgi pat paspēj iekaustīt no gultas apakšas savus kolēģus.

Liekas, ka cietuma apsargi ar savām spīdīgajām āčtelēm sāk kaut ko nojaust un varbūt pat baidās, ka tiks aprauts viņu nelegālais rūpals Žannas dēļ. Tas gan netraucē Žannu iepriecināt (atvēsināt?) un aizvest uz laulāto treileri pameņģēties ar, nezinu, draudzeni, laikam. Jā, Žanna jau mācas virsū. Draudzene pagaidām tēlo nepieejamo. Ok, beidza tēlot. Prelūdijai laiks arī cietumā nav. Tur laikam tas nav cieņā.

Nākošā aina – Žanna ieiet pa durvīm uz kurām rakstīts “NO ENTRY”. Durvis nebija aizslēgtas un viņi liekas, ka steidzās. Iespējams uzrakstu tā arī nepamanīja. Vispār kopā ar savu melnādaino draugu viņi kaļ kādus plānus. Tas ir acīmredzami taču.

Iespējams plāns neizdevās, jo tagad jau Žanna ir pieķēdēts pie caurulēm un visapkārt šļācas ūdens. Stilizēta dušas aina? Iespējams, jo sliktais kolēģis pabaksta viņam sānos. Ar nazi šoreiz. Interesanti cik ātri tagad Žannai parādīsies matos želeja. Opā, pietika ar desmit sekundēm.

Draudzenīte no treilera ainas izskatās apmierināta un kaut ko ļoti vēlas paziņot kādam citam varonim. Liekas, tas otrs ir iesaistīts un jā, kāds pārsteigums, šis no cigāru kastītes izvelk pistoli. Nez, izšaus uz viņu pat neskatoties, ka pagalmā notiek pikniks ar vismaz 30 cilvēkiem? Nē, viņu iztraucē sieva. Diezgan nelāga situācija. Klasiski. Varēja gan būt nelāgāk, ja vīrieša stroķis būtu draudzenītes rokās. Bet, tad jau laikam būtu cits žanrs…

Žanna tikko izlauzās no savas kameras. Pagriežot skaļāk mūzikas centru. Jūtams, ka tūlīt būs kulminācija fināļa kautiņu. Protams, kādam vēl būs jāmirst, lai Žanna gūtu papildus emocijas un spēka pieplūdus pareizā laikā.

Brīkš – brākš. Kājas vēziens uz vienu pusi, uz otru pusi. Un viens izslēgts. Tikko arī filmas muskuļoto dauni (prieks, ka filmā ir daudzšķautņaini varoņi ar kuriem katrs spēs asociēties) nolika slīpi. Šajā filmā Žanna liek daudzus slīpi.

Ok, sākas laikam galvenais cīniņš. Televīzijas reklāmas pauze gan te droši vien visus atvēsināja un, kāda runa, arī deva iespēja aiziet pačurāt pirms lielā cīniņa. Cīniņš taču kā nekā solās satraucošs un dramatisks. Slodze nerviem.

Turpinās.

Fināla cīniņš iekarst. Žanna tiek mētāts pa visiem stūriem. Liekas, ka beidzot atradis par sevi spēcīgāku pretinieku. Žannai tiek norauts netīrais krekls. Žanra klasika! Acīs gan duras bikses, kas uzrautas kaut kā diezgan virs nabas, bet tas jau laikam kādreiz bija normāli. Kurš tad pirms daudziem gadiem sporta stundās arī nav rāvis bikses līdz teju padusēm? Visi, saku! Vismaz visi tie, kas droši vien bija redzējuši šo filmu!

Ok, sliktais varonis gatavojas izspēlēt triku no pasakas par Ansīti un Grietiņu. Vai arī piestrādā par “kačigaru”, jo tiek atvērta kurtuve. Un, paskat tik, Žanna atguvies, dusmīgs un enerģisks lec un iegrūž viņu kurtuvē. Nelāgs skats. Ko tur teikt, priekšspēle bija ilga, bet kulminācija diezgan ātra. Te var nojaust arī filmas scenārista dzīves pieredzi.

Bet stop, stop, stop! Sliktais varonis nav ar pliku roku ņemams un izkļūst no kurtuves ārā vēl dusmīgāks nekā pirms tam. Es arī būtu dusmīgs, ja godīgi. Un filma, starp citu, mums gudri pamāca, ka vajag vārtīties pa zemi, lai apdzēstu uguni. Vai arī nepīties ar Žannu. Labi.

Ko dara Žanna? Palīdz? Nē, taču! Sāk to atkal nelietīgi dauzīt. Nedaudz brīkš-brākš un galvenais sliktais varonis mirst. Kārtējo reizi, ja godīgi, jo sāku atminēties, ka filmas sākumā šis nelietis bija taču tas pats, ko Žanna paspēja pāris reizes sašaut. Kāds tur pārsteigums, ka mūsu nelietis bija tik neapmierināts.

Epilogs.

Kā jau tam pienākas, filma beidzas (ar titriem, ne?) ar policijas sirēnām, mīļotās apskāvienu un gandarījuma sajūtu kā pēc labi padarīta darba. Vispār žanra klasika, ne filma.