Pamanīju, ka, tā pat kā avīzes vai žurnāli mēdz pēdējās lappusēs publicēt kādu interesantu joku vai krustvārdu mīklu intelektuālajiem gardēžiem, arī pastkastītēs iesviestajiem reklāmas bukletiem, kas cēli ziņo par tuvējā pārtikas veikala piedāvājumu, tas labākais parasti ir atstāts uz beigām.
Piemēram, man rokās esošajā bukleta pēdējā lapaspusē tiek paziņots par jaunajām aliņa cenām. Varbūt piedāvātais alus nav tik garšīgs kā gribētos, bet cena tā vien kliedz par savu kailumu un to nevar neņemt vērā.
Centos importēt kaut kādus vecus ierakstus, bet laikam tas alus un sūda enerģijas dzēriens nedraudzējas viens ar otru un čakarē ārā manus mēģinājumus pievienot ierakstus.
Nu, nekas. Kaut kas jau izdevās.
Tagad tikai jāatgriežas nedaudz pagātnē un jāatceras kaut ko par rakstīšanu. Un ja būs pareizais garastāvoklis, tad, jā – jāiedzer pie reizes aliņu.
Vakar pamanīju šādu novērojumu dabā un tad jau droši var apgalvot, ka ziema teju, teju parādīsies un atkal negaidīti pārsteigs ceļu uzturētājus, sētniekus un taupīgos autovadītājus ar lauksaimniecības dīzeļdegvielu mašīnu bākās.
Pārsteigs arī tos regulāros 4 ivars.lv lasītājus, kas tajā vietnē sastapsies ar ne sevišķi interesantajiem rakstiem par programmēšanu, Linux, Open Source un citām muļķībām. Ziniet, šādus lasītājus es cienu un īpaši viņiem arī izveidoju lielisko apakšdomēnu alus.ivars.lv
Šis patiešām ir gabals ar kuru gāju gulēt vakarā un cēlos no rīta, kad (neiz)mācījos Latvijas Universitātē par datoriķi. Mūzika, kas spēja uzmundrināt netālajā ceļā uz veikalu pēc aliņa, guļot vienā koju istabiņā kopā ar četriem citiem cilvēkiem. Studējot un sēžot lekcijā. Es pat nezinu, kāpēc man ir tāda neliela spēja klausīties ar baudu vienu dziesmu 24 stundas dienā. Varbūt tāpēc, dziesma ir laba? Iespējams.
Atvainojos, ja gadījumā skaņas kvalitāte nav apmierinoša. Nav man īsti iespējas tagad noklausīties konkrēto klipu un pati kvalitāte arī tomēr ir diezgan daņķīga. Bet tas netraucē mālēt visu, ko jūt. Khe, vai ne?
Tā kā vismaz divi cilvēki vēlas uzzināt septiņus nezināmus faktus par mani, tad jau laikam tomēr kaut ko jāuzraksta. Es arī apzinos, ka Latvijā blogotāji (dienasgrāmatas rakstītāji) ir pietiekami maz, lai šajā ķēdītē tiktu iesaistīti visi, kas uzrakstījuši kaut vienu teikumu interneta dzīlēs sastopamajam marazmam. Tad nu sekojošie 7 slimi fakti par mani, kurus nezin ne mani draugi un varbūt ne pat mana māte.
1. Savos divdesmit divos gados esmu mācijies Rīgas Tehniskajā Universitātē (pv), Liepājas Pedagoģiskajā akadēmijā, Latvijas Universitātē un nu jau Liepājas Universitātē. Un dīvainākais fakts no tā visa ir, ka man vēl dzīvē nav bijusi neviena normāla sesijas. Esmu viens no tiem, kurus apzīmē ar vārdiem – mūžīgais students.
2. Nevainību zaudēju “tikai” 19 gadu vecumā. Tad es arī pirmo reizi piedzīvoju to, ka ar mani mīlējas mana izskata dēļ. Esmu vairāk smuks nekā sabiedrisks, atraktīvs vai intelektuāls. Kad to ieminējos manai draudzenītei no pamatskolas, tad viņa bija diezgan pārsteigta par to. Nu, nekas.
3. Vispār jāsaka, ka dzīvē man bijušas seksuālas attiecības ar četrām meitenēm. Un ar trijām no viņām man ir izdevies mīlēties savā darba vietā. Vairāk par vienu reizi.
4. Esmu viens no tiem daudzajiem cilvēkiem, kuriem DNS nav unikāls. Respektīvi – ir vismaz viens cilvēks uz šīs planētas, kuram ir identisks DNS. Un es pat zinu viņa vārdu. Viņa blogu vēlaties lasīt?
5. Bija laiks, kad es spēju iedzert alu tikai ar sasodīti lielu piespiešanos. Savā sešpadsmitajā dzimšanas dienā devos ar savu draugu makšķerēt, paņemot līdzi aliņu ar normālu 7% rubeni uz etiķetes. Tā nu sanāca, ka diezgan pārdzēros, savēmu istabu un pēc tam nākošajā dienā dzēru zāles, lai nepievemtu drauga izlaiduma aktu. Tā iespaidā visa patika pēc alus bija beigusies līdz brīdim, kad pārdzēros lauku spirta un kolas sajaukumu. Tam par godu esmu pieradinājies atpakaļ pie alus. Un šis nav stāsts par bērnību.
6. Man ir diezgan daudz atkarības. Piemēram, nelielu laiku atpakaļ mani bija pārņēmusi pokera atkarība. Spēles, protams, notika uz naudu un nevarētu teikt, ka biju ieguvējs. Jo ilgāk spēlēju, jo lielākas likmes vajadzēja veikt, lai gūtu baudu no spēles. Pati spēle man neaizrāva tik daudz, cik tā kutinošā sajūta, kad tiek iegūta vai zaudēta partija.
Lai ierobežotu sevi, no pokera esmu pievērsies totalizātoram. Nedaudz.
7. Kad sava sociālā tīkla profilā uzdrukāju vārdu salikumu www.deelis.lv, tad bloga (drīzāk jau dienasgrāmatas) apmeklējums palielinājās par 30%, pateicoties cilvēkiem, kas bija meklējuši lapas pēc atslēgas vārdiem – www.deelis.lv
Tas nu arī viss. Septiņas muļķīgas lietas nu ir bijušas pateiktas, tāpēc mans tjipa pienākums ir nodot tā saucamo stafeti tālāk.
Man jau tāpat kā citiem gribētos lasīt Cone veikumu. Tad vēl arī Kaža varētu ko pastāstīt. Savu mīļoto meiteni esmu samaitājis tik tālu, ka viņa arī šad tad ieraksta kādā blogā. Bet viņa noteikti nevēlas neko rakstīt. Varbūt Svilpe vēlas pastāstīt par savu pieredzi ar atkarībām?
Tā pusstunda, kas tiek pavadīta skatoties spogulī uz sevi, man vienmēr ir likusies nedaudz mokoša. Un vakar bija viena no tādām dienām. Biju pie friziera.
Sežu krēslā. Spogulī redzu paģiru nomāktu cilvēku. Sejas āda slimīgi bāla, acis iekritušas un miegainas. Jā, gandrīz vai tipisks skats pēc pārmērīgas alus lietošanas. Tādas reizes jau mēdz būt?
Sēžu krēslā un cenšos pārāk neskatīties uz sevi. Tā vietā izmantoju iespēju un analizēju savu sūdīgo pašsajūtu. Jā, iespējams alus tika pārāk daudz lietots, bet citreiz alus ir bijis vairāk, tāpēc loģiski, ka jāatmet Dieva vainošana pie visām savām neražām.
Sēžu krēslā un domāju, ka varbūt pie sliktā garstāvokļa vainojams totalizators. Pēc diezgan veiksmīgiem kāpumiem sekoja kritieni (kā var zaudēt likmi, kur koeficients bija 1.02?). Neko jau zaudējis neesmu, bet biju cerējis uz kādiem ieguvumiem.
Sēžu krēslā un domāju vai nebūšu pārspīlējis ar savām vēlmēm pie friziera. Parasti manas vēlmes aprobežojas, pasakot, lai vienkārši nogriež īsāk. Šoreiz paģiru ietekmē ieminējos, lai kaut ko interesantu izdara ar tiem maniem draņķa sprogainajiem matiem. Un nedaudz izdarīja arī, jo tagad izskatos tā pat kā lielākā daļa citu cilvēku.
Sēžu krēslā un domāju, kāpēc es apgāzu mistkasti frizētavā. Vainoju paģiras un savas austiņas.
Sēžu krēslā un domāju, ka kavēju tikšanos ar draudzeni. Pēc 15 minūtēm viņa mani ieraudzīs un pasmiesies par mani un manu jauno matu sakārtojumu.
Sēžu krēslā un domāju, ka laiks mazināt savu alus patēriņu.
Īsinot laiku vienā no populārākajiem sociālajiem tīkliem Liepājā, sadzēros alu un saskāros ar vēlmi izdzēst savu muļķīgo profila bildi. Pēkšņi atklāju, ka tīklā pastāv arī tā saucamā neitrālā profila bilde. bilde bez acīm
Neslikta, jo jāņem vērā, ka man uz tādu matu sakārtojumu necerēt un ķermeņa masa jau arī sāk izplūst. Ko es murgoju?
Nu vārdu sakot, izlemju atstāt savu jauno bildi, ko man ir izvēlējies šis jaukais, oranžais sociālais tīkls. Šķiet jau smuki un glīti, bet ko es atklāju? To, ka es pārkāpju tādējādi noteikumus, jo atradu rakstīto brīdinājumu:
Bildē ir jābūt redzamam tev.
Profila fotogrāfijā lietotājam ir jābūt skaidri saskatāmam un atpazīstamam. Aizliegts pievienot kustīgas bildes, bildes ar dabas skatiem, dzīvniekiem, erotiska rakstura,zīmējumus, utml.
Ticu, ka nevienam jau tas nerūpētu, ja vien nebūtu piebilsts:
Neatbilstošu bilžu īpašniekiem tiks bloķēta piekļuve draugiem.lv.
Jā, nevaru teikt, ka standarta bildē es būtu atpazīstams. Un pati bilde arī liekas zīmēta. Tas būs iemesls, lai mani bloķētu? Ja es reģistrējos šajā sociālajā tīklā un neievietoju savu profila bildi, tad es pārkāpju noteikumus?
Vēl viens alus un es ticu, ka pats atradīšu atbildi uz šo jautājumu. Paldies.
Patiesību sakot Jaunais tika sagaidīts visnotaļ interesantā veidā. Ne es salūtu redzēju, ne alkoholu pāŗmēŗīgi lietoju un pat ne pie datora sēdēju.
Jauno gadu sagaidīju klausoties attālos salūta sprakšķos un mīlējoties ar savu draudzeni. Neslikts notikumu pavēŗsiens, ja ņem vēŗā, ka septiņas stundas pirms tam biju noskaņojies Jauno gadu nosvinēt vienatnē sūcot aliņu un skatoties savos puspelēkajos griestos.
Neslikti.
Starp citu šitam blogam ir pievienots jauns redaktors vāŗdā Lita. To ņemiet vērā, lai nebūtu pāŗpratumi, lasot lapelē, par to, cik Ivars ir foršiņš un cik viņam jauks loceklis :D
Ir kaut kur 5:55 un es sēžu darbā. Ziemassvētku rītā. Bezmiega nomocīts izlēmu, ka izdzeršu vienu alu. Tā teikt ar domu, ka tas palīdzēs iemigt, bet kā jau to biju paredzējis – viens alus izsauc velmi dzert citus alus. Un man vēl nedaudz ir (3 ali). Maz un tajā pašā laikā daudz vairāk nekā nekas.
Jā, un tas, ka sēžu darbā nemaz nenozīmē, ka strādāju. Darba diena, patiesību sakot, beidzās pirms kādām astoņām stundām.
Es vispār pat teiktu, ka manam ierakstam ir sanācis sasodīti draņķīgs virsraksts, ja ņem vērā, ka šodien ir Ziemassvētki. Un tas, ko es domāju, ka ir Ziemassvētki, patiesībā bija Ziemassvētku vakars. Laikam. Jā, es īsti nezinu. Jēzus nav manī kā nekā. Sūds.
Šodien draudzenei stāstīju, ka manā uztverē Dievs jau labu laiku ir materializējies. Alus formātā. Tagad man ir ko pielūgt un cienīt. Un Tu, cienītais, arī nevēlies pielūgt manu dievu?
Pati draudzene kaut kur netālu snauž dīvānā. Nav jau ērti tur kaut ko darīt, bet nu jāiztiek ar to kas ir. Tā vien liekas, ka pacentīšos tagad nedaudz ielaist Dievu sevī. Puslitra Pilzenes aliņa formātā. Un jā – es zinu, ka Dievs ALUS mani mīl. Abpusēji.
Atveru acis īsi pirms vieniem naktī. Fonu ap mani nepārprotami traucē datora neciešami skaļā dūkoņa un televīzijas pārraide, kas tajā tiek raidīta. Īstenībā mani pārņēmusi neliela vilšanās sajūta par savu agro pamošanos, jo modinātājs tika uzlikts tikai uz deviņiem.
Nespēju izdomāt, ko iesākt. Domas sliecas datora izslēgšanas virzienā. Neslikti, bet varētu labāk. Pieceļos un piesēžos pie datora. Skatos, ka neviens e-pasts nav ticis atsūtīts. Garlaicības mākts palasu spama kastīti. Nasing spešal. Galva sāk strādāt arvien labāk un atceros par alu. Labs iesākums brokastīm. Paņemu un attaisu vienu. Neslikts. Dzeru un skatos html lapas. Sniedzos pēc nākošā. Cerība par alus nesošo miegu ir nedaudz noplakusi. Nekas. Dzeru nākošo.
Paskatos uz iepriekšējo pudeli un pie sevis nosmejos. Neesmu vēl izdzēris iepriekšējo, kad nākošais jau tiek dzerts. Jā, nu dīvaini.
Patiesību sakot Jaunais tika sagaidīts visnotaļ interesantā veidā. Ne es salūtu redzēju, ne alkoholu pāŗmēŗīgi lietoju un pat ne pie datora sēdēju.