Katram no mums reizēm atnāk nedaudz dīvaini pārdomu brīži, kad sāc aizdomāties – tas ir dīvaini, es esmu dīvains vai arī kādam te mazāk jādzer alus?

Man tā ir samērā reti. Man nav jādomā, es zinu.

Ierasto soļošanas reizi pa saulainajām pilsētas ielām kopā draudzeni nedaudz negaidīti pārsteidza maza šuneļa rejas no pusatvērtā loga kādā melnā divstāvu mājā, kam gājām garām. Mana un suņa skatieni sastapās un apjuku. Suns nerēja dusmīgi vai agresīvi. Radās iespaids, ka viņš bija priecīgā sajūsmā. Viņa mazā astīte teju vai dīvainā priekā raustījās no vienas puses uz otru pusi. Brūnajās, mazajās actiņās pat varēja sajust izmisumu par to, ka mani un suni nošķir vairāku sezonu nemazgāts, faktiski aizvērts logs. Viņš noteikti būtu gribējis saņemties drosmi un neapdomīgi nolekt no palodzes, lai skrietu pie manis. Riskētu, lai mēs kļūtu par draugiem.

Šo divu sekunžu kontakta iespaidā radās dažādas domas.

Pirmā doma – suns ir muļķis un neveiksmīgi par maz vai neveiksmīgi par daudz atsities pret zemi.

Otrā doma – suns manī saskatīja tādu kā glābiņu un spiedza pēc palīdzības. Tā kā suns nebija lielāks par parastu ielas kaķi, tas nebūtu brīnums, ja šis arī tika barots ar kaķu barību. Kas droši vien spēja iedragāt suņa uzvedību un lika uzvesties dīvaini. Līdzīgi kā to mēdz darīt kaķi. Jā, uzvesties dīvaini.

Trešā doma – reinkarnācija. Iedomājos, ka kaut kādā līmenī mēs visi “pārdzimstam” citos veidolos un dažos veidolos saglabājam vairāk apziņas no iepriekšējās dzīves nekā citos. Iedomājos, ka faktiski tas nav pamanīts, jo ir var notikt dažādos laikos un vietās. Tādējādi ir teju vai bezgalīgi maza iespēja satikties savstarpēji zināmām būtnēm. It kā. Tā nu sanāca, ka šis mazais, pelēkais suns radīja domu, ka ir mani atpazinis un patiesībā spiedza sajūsmā mani atkal dzirdot un ieraugot. Līdzīgi kā to reizēm mēdz darīt suņi, kas sen nav satikuši sev tuvus cilvēkus.

Droši vien biju pārkarsis.

Nedaudz aizdomājos un centos sevi noskaņot uz pirmās domas viļņa. Būsim godīgi – vienkāršākais variants taču visbiežāk mēdz būt arī pareizākais. Un muļķa suns – tas izklausās visnotaļ pareizi.

Tiesa, šad tad atkal ejot pa šo ielu, ik pa laikam ieskatos māju logos un nejauši meklēju šo nedaudz dīvaino kontaktu ar mazo pelēko suni. Ar mazo idiotu, tā teikt…

Starp rīta domām par to, kad es beidzot atsākšu, nē, sākšu skriet un kāpēc man tik ļoti miegs nāk, pēkšņi sajutos pamests. Ierasti vienmērīgi naskā gaita samazināja savu tempu un nedaudz pat apstulbu. Jā, sajutos vientuļš un pamests. Vismaz tik lielā mērā, lai manī pēc brīža pamostos tas sešgadnieks, kas mēdz uzmest lūpu un sev klusībā nosolīt – “ja jau viņiem mani nevajag, tad arī man viņus nevajag! Pff!”.

Droši vien, ka šajā kavētā rīta gaitā uz darbu, nemanot, tik tikko sajūtami kļuvu nedaudz noslēgtāks nekā parasti. Un šķiet, ka visvairāk pret sevi.

Standarta situācija – muļķīgā vietnē esmu aizmirsis paroli un cenšos to atjaunot. Nedaudz piedomāju kāda varētu būt jaunā parole, ievadu to nepieciešamā formā un sistēma, kuce tāda, paziņo, ka jaunā parole nevar sakrist ar iepriekšējo.

Turpmāk, kad būšu kādā vietnē aizmirsis paroli, iztēlošos, ka esmu spiests izfantazēt jaunu paroli un pastāv pat pamatotas aizdomas, ka jaunā parole būs tā pati aizmirstā vecā.

Vai arī jāmēģina sadzīvot ar netikšanu sistēmā un šo sadzīvošanu jāiet noskalot ar labu, tumšu aliņu kādā pludmales vai promenādes kafejnīciņā…

Jā, izklausās pēc laba plāna.

Pirmajā dienā pēc atvaļinājuma mans darba dators kaut kā nestrādā. Trīs reizes saniķojās tā, ka pat pelīte nekustējās, kad ar izmisīgām rokas kustībām centos to atdzīvināt pret galda malu.

“Elpo, mazā! Elpo!” – es izmisīgi skaļi čukstēju. Diemžēl nekas nelīdzēja un pelīte turpināja spīdēt savā sarkanajā bālumā. Atzīšos, ļoti ilgi jau nesēroju un nedaudz kautri jau metu acis arī uz vietām, kur teorētiski vajadzētu būt citām, jaunākām un spraunākām pelītēm. Piemēram, uz blakus esošā plaukta, kolēģa galda un sekcijā pa kreisi. Tiesa, pēc nelielas izpētes izsecināju, ka citu, lieliskāku un labāku peļu nav un atgriezos uz zemes.

Un galu galā liekas, ka vaina nav pelītē, bet gan tajā kastē, kurā visi vadi saiet. Jā, tur patiesībā būs tā vaina.

Sestdiena.

Fonā autobusu dūkoņa, pavasaris un domas par rakstīšanu, jo ir interesanti palasīt domas, emocijas un iespaidus, kas noticis pirms daudziem gadiem un varētu pat arī “neskaitīties”.

Bet skaitās. Un ir. Un būs jāraksta.

Dzeru alu no maza alus kausa.

Alus gan vairāk izskatās pēc kafijas, kurā iegāzts piens. Garšo arī aizdomīgi līdzīgi kafijai, bet nekļūsim tač‘ smieklīgi un nopietnā balsī tomēr piekritīsim – tas ir alus.

Liktenīgi manās rokās nonācis žurnāla “Patiesā Dzīve” speciālizlaidums, kurā starp tādiem lieliskiem rakstiem kā “Enģeļi, veļi un garīgie”, “Ko sola Zilā Zirga gads?” un “Pēc viņa paliek tīrība un kārtība”, pamanīju rakstu, kurā uzdoti uzvedinoši jautājumi ar kā palīdzību mēs varam noskaidrot vai mums piemīt gaišredzības spēju tests.

Protams, saprotu, ka šajā žurnālā atbildes uz jautājumiem vairums (šī žurnāla) lasītājiem būs apstiprinošas, jo, ja kāds pērk šādu žurnālu, viņam šādas tēmas interesē un savā ziņā viņš jūtas piederīgs šo tēmu malējiem.

1. Vai tev ir bijusi sajūta, ka dvēsele atstāj ķermeni?
Protams. Bet sen jau tik daudz neesmu dzēris, lai tas būtu bijis noticis pēdējā laikā

2. Vai tev ir gadījies pēkšņi, asi sajust, ka kādam no tev tuvajiem cilvēkiem ir slikti vai viņam ir nepieciešama palīdzība?
Protams. Pēdējo reizi tas bija, kad mierīgi sēdēju un lasīju avīzi, līdz pēkšņi man negaidot atskanēja vaidi, roktura raustīšana un strauja gaismas slēgšana ārā un iekšā. Tajā brīdī es sajutu, ka jābeidz atviegloties un posos prom no labierīcībām, gaumīgi gaisā izpūšot gaisa atsvaidzinātāju.

3. Vai tev ir gadījies, ka kāda cilvēka tuvumā tev kļūst fiziski slikti, jo viņš izstaro tādu kā negatīvu enerģētisko lauku?
Protams. Ir cilvēki, kuru klātbūtnē man sāk sāpēt galva. It sevišķi, ja šis cilvēks bezjēdzīgi muld.

4. Vai tu kādreiz esi uztvēris kādas neredzamas, garīgas būtnes čukstus, dvašu, ieraudzījis tēlu?
Protams. Es to reizēm saucu arī par sirdsapziņu. Paranoju vai spēcīgu iztēli.

5. Vai tev ir izdevies uzminēt ko teiks tavs sarunas biedrs, pirms viņš vēl pavēris savu muti?
Protams. Bieži vien tas ir “labrīt” vai “sveiki”, tāpēc tiešām uzminēt nav grūti.

6. Vai, metot gaisā monētu, tu spēj uzminēt , kas kritīs – kapeika vai ērglis?
Protams. Šīs jautājums gan ir nemākulīgi noformulēts, bet es apzinos, ka metot gaisā monētu, kritīs atpakaļ monēta. Vienmēr.
Dzīvoju Liepājā un uzmetot gana spēcīgi un veiksmīgi gaisā monētu, labākajā gadījumā kritīs kāda kaija, ne ērglis. Un jebkurā gadījumā arī monēta.

7. Vai tev gadījies intuitīvi sajust, ka notiks nelaime pirms satiksmes negadījuma vai kādas katastrofas?
Protams. Kad es uzsēdināju mašīnu uz neliela paugura, es jau pirms tam zināju, nojautu, ka nevajag braukt par to manis izvēlēto trajektoriju.

8. Vai, izdzirdot telefona zvanu, tu zini, kas zvana?
Protams. Man dažiem kontaktiem ir dažāda telefona melodija. Un, ja godīgi, tad zvana laikā mobilais cenšas nodiktēt zvanītāja vārdu, tāpēc varu teikt, ka, izdzirdot telefona zvanu, es zinu, kas man zvana.

9. Vai reālajā dzīvē notiek tas, ko tu esi redzējusi sapnī?
Bieži vien. Piemēram pagājušās nakts sapnī man nebija sekss. Un paskat – reālajā dzīvē man ar nav.

10. Vai tu spēj uztvert tuva cilvēka domas un sajūtas bez vārdiem?
Protams. Tiesa, bieži vien esmu skandējis, ka “nemāku lasīt domas”, bet tā nav tiesa. Man vienkārši nav bijušas izdevīgas nolasītās domas un esmu tās ignorējis.

Pirms daudziem gadiem biju nedaudz kautrīgāks un, iespējams, arī glītāks (tie bija laiki, kad bez iztēles iesaistīšanas varēja saskatīt nelielu sešpaku uz mana vēdera) mēdzu aizvilkties uz tolaik vēl esošos un vienīgo iespēju – klubu Pablo.

Tur gan parasti nekas tāds nenotika. Ja biju iedzēris vairāk alu, tad reizēm mēdzu paskūpstīties ar kādu nepazīstamu meiteni. Ja ļoti maz, tad ierasti savā nodabā sūcu alu un apbrīnoju cilvēkus, kuriem patika tur skanošā mūzika. Tās jaunās meitenes, kas izrādīja visas savas aerobikas plača kustības, tur bija fascinējošas. Bieži pie sevis domāju – ak, ja es varētu nokrist līdz viņu līmenim, tad es noteikti būtu topā.

Tad vēl bija tā mulsinošā stadija, kad alus bija dzerts ciešami daudz, bet ne tik ļoti, lai būtu radīts par sevi slikts (tātad – pareizs) iespaids. Šādu stadiju kroņa gājiens bija iepazīties ar kādu meiteni un mulsināt viņu ar nerunāšanu, tiešiem acu skatieniem un tik pat mulsinošu un muļķīgu smaidīšanu. Citiem vārdiem – biju mulsinošs, bet tajā pašā laikā diezgan noslēpumains.

Šāda stadija gan visbiežāk apstājās pie, maksimums, sadošanās rokās, teorētiski atstātu iespēju satikties vēlāk un nožēlu par to, kāpēc tā arī necentos meiteni noskūpstīt (tiesa, ne jau visas bija tik ļoti skaistas, lai es ļoti un ilgi to nožēlotu) tajā vakarā.

Vārdu sakot, ar šo visu es vienkārši vēlējos uzrakstīt, ka pirms salīdzinoši neilga laika viena meitene, kuras rokas pirms daudziem gadiem biju paņēmis savās rokās tajā sasvīdušajā un piesmirdētajā Pablo, ejot man garām pa ielu, teju nepieklājīgi ilgi skatījās uz mani. Es pat samulsu un tajā brīdī vienīgais, kas nāca man prātā – hei, tā taču tā ar līķa aukstajām rokām!

Un par laimi viņa pagāja garām.

Jaunajā gadā jauna apņemšanās. Būšu patiesāks.

Jau tagad varu atzīties tajā, ka bieži vien ēdienreizes laikā uz sava šķīvja uzšļācu aso mērci tikai tāpēc, lai brīdī, kad suns taisa savus akrobātiskos trikus un visādi citādi cenšas izspiest no sevis visu savu šarmu ar mērķi nopelnīt kādu gaļas gabaliņu, varētu uzmeistarot skumju seju un suni vieglā mierā ignorēt. Jo sunim kaitīgi, sunim taču nedrīkst asu!

Šādos brīžos klusā apmierinātībā turpinu gremot savus pārāk asos makaronus. Un, nav izslēgts, laikam lēnām grauju pats sevi.