Dzeru aliņu, jo ir taču trešdiena. Taču ne jau katru dienu ir trešdiena. Tā ir reti. Pietiekami reti. Dzeru aliņu. Tāpēc.

Pie kā es paliku? Spotify cenšas ignorēt mani un uzskata, ka man nav interneta savienojums vai arī aplikāciju bloķē ugunsmūris. Iespējams. Es nezinu vai man tā īsti ir ugunsmūris. Nu, vismaz speciāli konfigurēts. Antivīrus man nav noteikti. Antivīrusu vietā izmantoju ~ 3.2.0 Linux kerneli.
Pagaidām Spotify vietā tiek lietots RadioTray, jo reizēm arī vietēja radio stacijā ir iespējams atrast kādas pērles, nostalģijas vai vienkārši murgus.

sudo apt-get install radiotray

Žēl, ka nevar laikam eksportēt radio sarakstu. Nē, droši vien var, bet neesmu skatījies.

Vakarnakt sapnī redzēju Meiteni ar kuru praktiski vairs nekomunicēju gadiem. Dīvaini. Murgs tas nebija. Tas bija sapnis ar vasaras, optimisma un bezrūpības sajūtas smaržām.
Vairs pat neatceros par ko mēs sapnī runājām, bet bija ciešami. Es arī runāju. Jā, sapnis.

Dienas rit, naktis ripo, bet darbalaiks velkas.

Saprotami, ka šajā laikā, kad saule silda daudz vairāk nekā pēdējais atslēgtais pilsētas radiators, vairāk domas griežas ap atpūtu, formām un dabu.

Nevis ap rūkoņu no melnās, noputējušās kastes un putekļaini vēso gaisu pelēkajā kabinetā.

Vispār šajā sevis izdomātajā un lobētajā pīpētprieka pauzē atcerējos, ka nepīpēju un varu šīs piecas minūtes veltīt šim ierakstam. Jā, man jau liekas, ka laiks šādi tikko tika nomests zemē un nedaudz pat piesmiets, bet dzīvē jau nevar vienmēr būt labi lēmumi….

Bet, paklau’!

Tikko izdomāju jaunu formu šai dienasgrāmatai. Zinām, ka vērsties ar savu vēstījumu tukšumā un nevienam to tā īsti neadresēt ir pat nedaudz bezvērtīgi un pat reizēm mokoši (pats reti kad pārlasu vēlāk šos ierakstus), tāpēc jāizveido nedaudz citādāku formu.

Jāizdomā tā mītiskā persona vai grupa, kas manā iztēlē varētu spēlēt šo jauno vēstījuma saņēmēja lomu. Varbūt būtu pat vieglāk rakstīt. Varbūt.

Varbūt varētu rakstīt draudzīgāk. Bez alus. Domājot par iztēles augļiem. Vai kādiem dīvainiem, izdomātiem prototipiem.

Par godu iznākušajam Debian 7 un izdzertajam aliņam, vakar pacentos konsolē ievadīt “sudo apt-get dist-upgrade” un tas arī viss. Šodien tālāk par neveiksmīgiem centieniem startēt X netika. Pat ar iedzertu alu.

Varbūt tas ir mājiens izmēģināt jaunu distributīvu?

Ārā ir tāds laiks, lai tievētu.

Hei, kaut kā vārds “tievēt” skan pat nedaudz nepiemēroti esošajai domu pastaigai. Nedaudz patiesāks būtu vārds “atgūties”. Tad nu – ārā ir tāds laiks, lai atgūtos. Varbūt atgūtos no ziemas, varbūt no vakardienas vai pagājušās piecminūtes. Varbūt no atmiņām.

Iespēja ir.

Bet, jā. Vārdu “tievēt” ikdienā vajadzētu nomainīt pret – “būt veselīgākam”. Skan universālāk un apjomīgāk.

Panīkums.

Sen nav bijis tāds nogurums un vēlme gulēt. Tādas kā nomākta garastāvokļa pazīmes. Rokas smagas, galva tukša, ierastais troksnis tracina. Liekas, ka šī diena kalendārā būs jāatzīmē ar pelēko krāsu.

Šogad pirmo reizi biju apņemies aplūkot Google Analytics datus par šo vietni. Nav jau tā, ka šo vietu apmeklē vairāk par desmit cilvēkiem mēnesī, bet uzraksts “Šo vietni apmeklēja 0 personas” likās negaidīti iedvesmojošs. Radās pat tā kādreizējā sajūta, ka varu rakstīt to, kas galvā un nevienu tas neinteresēs. Tā bija tāda kā brīvības sajūta. Savā ziņā līdzīgi kā urinēt nomaļā nostūrī pie Kaļķu ielas kaut kādas tur ēkas remontdarbiem un nebūt nosodītam ar žēlabainiem un sarauktiem skatieniem. Brīvības sajūta. Atvieglojuma sajūta.
— Continue reading Diena nr. 78 →

Pirms neremdināmiem aplausiem paziņoju – trešdien nedzēru alu. Parasti trešdienas ir nelielas alus dienas. Šoreiz izpalika šī teju vai sevis lutināšana, bet īsti arī nebija iemesls dzert alu. Nevēlos, lai manās attiecībās ar alu iestātos tāda rutīna, lai aliņa malkošanu nepavadītu neliela svētku sajūta.

Kaut gan varbūt pārāk muļķīgi taupu savu organismu piektdienai. Varbūt esmu labojies. Varbūt esmu paaudzies. Varbūt alus nav vairs nekas īpašs?

Ok, tās atkal manas iedomīgās domas. Nekas alu nepārspēs. Nekam citam arī netiks dota iespēja.

1. Vakar gandrīz slepus dzēru alu. Nē, nu kaķis to zina, bet mēs tā kā sarunājām, ka viņš to nevienam lieki neafišēs. Apdomāju pat iespēju nopirkt viņa klusēšanu. Ar kāviena nedošanu.

2. Skatos #eirovizija. Manuprāt, atgādina tos televīzijas talantu šovus, kur sākumā parāda potenciālo talantu atlasi. Ir kaut kas ciešams, bet lielākoties ir cilvēki, kas uzjautrina un liek manai labajai rokas pasniegties pēc papildus alus malka. Lieku likmes uz to, ka alus beigsies pirms pārraides beigām. Un turu īkšķus, ka zaudēšu likmes.

3. Sūc, leju glāzē nākošo un pēdējo alu. Bēdīgs smaidiņš.

4. Šo nedēļās nogali netiku uz laukiem. Ne gluži netiku. Vienkārši nedevos. Kāpēc? Likās, ka varētu atpūsties arī Liepājā. Šobrīd man gan liekas, ka… Tūlīt iedziļināšos savās sajūtās… Iedzeršu alu… Sagaidīšu atraudziņu nedaudz…
Liekas pat, ka laukos varētu vairāk atpūsties nekā te, Liepājā. Respektīvi – lauki šobrīd būtu vairāk noderīgi dziļām un objektīvām pārdomām.

5. Gaidu pavasari. Varbūt kas mainīsies uz labāko pusi.

Klasiski, ka tajā brīdī, kad ir noskaņojums melnā tumsā uzlikt austiņas uz ausīm un vadu aptīt ap kaklu, lai slāpētu nepareizas domas, apjēdzu, ka mana wi-fi spēcinātā leijerkaste – telefons ir palicis bez dvēseles. Bez mūzikas. Draņķis.
Continue reading Diena nr. 28 →

Kad redzēju savu kaķi – dauni sēžam loga palodzē un vērojam apkārtni, sākumā es iedomājos, ka kaķis vēlas izbaudīt to neierobežoto un piedzīvojumu pilno dzīvi “tur ārā”, uz ielas vai vienkārši brīvībā. Tas tā bija līdz tam veiklajam brīdim brīdim, kad istabas siltuma pieradināto šmurguli ņēmu un audzināšanas nolūkā iemetu nelielā sniega kupenā.
Continue reading Kaksis →