Šodien atskārtu, ka šosezon saslimšu. Skumji.
Ne jau tāpēc, ka esmu sācis mazāk alu dzert (tas gan nosacīti, jo lieliskam nedēļas sākumam bez alus sekoja slikta nedēļas nogale ar pārāk daudz alus), bet tāpēc, ka rudenī neesmu neko darījis, lai uzlabotu savu imūnsistēmas stāvokli.
Mans organisms pēdējā laikā dod ziņu par šļūkšanu tuvāk grāvim. Un tagad ārā ir samērā auksti un slideni – apstākļi, kas tuvina avārijas situācijai.
Svētdien simboliski apņēmos izvairīties no alus dzeršanas. Parasti gan šādas apņemšanās tiek lauztas jau tuvākajā trešdienā vai, vēlākais, ceturtdienā, tāpēc radinu sevi pie domas, ka trešdiena jau ir šodien un es bez problēmām varu izvairīties no ierastās alus dzeršanas.
Saprotu, ka kājas, rokas varētu paslīdēt un tas alus pagaršoties, bet jāmierina sevi ar domu, ka piektdiena būtu tā īstā diena, lai iedzertu aliņu. Nekādas iedomātas trešdienas, īstas trešdienas un ceturtdienas netur līdzi piektdienai.
Piektdiena – darba nedēļas sakrāto emociju, aliņu, prāta un ideju skalotāja podā.
Lasot vietējā pilsētas vortāla kriminālziņas, bieži vien aizdomājos – kas notiktu, ja rakstos iesaistītie personāži būtu pīpējuši marihuānu nevis lietojuši alkoholu? Prātojot, ka marihuānas ietekmē prāts, ķermenis paliek gausāks un ir tendēts vairāk uz atpūtu un relaksāciju, rodas sajūta, ka marihuāna spētu apslāpēt viena otra idiota idiotisku domāšanu un tas, iespējams, glābtu dzīvības.
Piemēram, tiešām vecītis būtu guvis traumas, ja jauniešu būtu nevis iedzēruši, bet sapīpējušies?
Tiešām kāds būtu nodūris savu labāko draugu, ja viņi degvīna vietā būtu izvēlējušies marihuānu? Kas notiku, ja viņi būtu pīpējuši marihuānu? Es ticu, ka kāds varbūt būtu izlecis pa logu, bet vai tas būtu slikti?
Tiesa, šādas veida kriminālziņas neglābs pat marihuāna.
Meklēju iemeslu aiziet pakaļ kādam aliņam. Bet meklējas grūti.
Tā vien šķiet, ka aliņš manā iztēlē būtu risinājums šī brīža nelielai garlaicībai, kad, šķiet, viss liekas neinteresants un nesaistošs. Vai apnicīgs. Draņķīgs.
Varbūt alus vietā labāk jāiet modināt dusošo princesi. Cerams gan viņai būs labs garstāvoklis un neizskrāpēs man acis. Un sirdi.
Manas kājas, šķiet, ir pubertātes laiskajā periodā un es kā, protams, lielisks tēvs, ļauju tām eksperimentēt – tai skaitā ar dažādām kāju sēnītēm un pat dvīnēm – zeķēm, kuras gan ne vienmēr uzvedas godīgi. Viņas manā klātbūtnē paliek vienkārši netīras. Man reizēm pat viņām vairs nav vēlme pieskarties.
Tas gan nav pasaules gals, jo vienmēr taču var iegādāties citas dvīnes. Blondas, ar rakstiem, tumšas un dažādos izmēros. Tiesa, labāk tad kāds izmērs pa lielu, nekā par mazu.
Nav jau vairs man tie gadi vispār. Pietrūkst spēka kādu audzināt.
Neliela vilšanās, kad kādas youtube lapas fonā attēlots QR kods, kas aicina apmeklēt kādu lapu ar iOS vai Android un es kā puisis no laukiem uzķeros uz to un cenšos šādu saiti pārbaudīt praktiski, tad galu galā izrādās, ka šāda saite ir nepiemērota mobilajam telefonam.
Slikti. Cūcība tā, protams, nav, jo cūcība mēdz būt tikai alus izbeigšanās gadījumā, bet vienalga skumīgi un atgādina
Pamanīju, ka, tā pat kā avīzes vai žurnāli mēdz pēdējās lappusēs publicēt kādu interesantu joku vai krustvārdu mīklu intelektuālajiem gardēžiem, arī pastkastītēs iesviestajiem reklāmas bukletiem, kas cēli ziņo par tuvējā pārtikas veikala piedāvājumu, tas labākais parasti ir atstāts uz beigām.
Piemēram, man rokās esošajā bukleta pēdējā lapaspusē tiek paziņots par jaunajām aliņa cenām. Varbūt piedāvātais alus nav tik garšīgs kā gribētos, bet cena tā vien kliedz par savu kailumu un to nevar neņemt vērā.
Varbūt beidzot šogad būs jāiedzer kāds aliņš…
Centos importēt kaut kādus vecus ierakstus, bet laikam tas alus un sūda enerģijas dzēriens nedraudzējas viens ar otru un čakarē ārā manus mēģinājumus pievienot ierakstus.
Nu, nekas. Kaut kas jau izdevās.
Tagad tikai jāatgriežas nedaudz pagātnē un jāatceras kaut ko par rakstīšanu. Un ja būs pareizais garastāvoklis, tad, jā – jāiedzer pie reizes aliņu.
Vakar pamanīju šādu novērojumu dabā un tad jau droši var apgalvot, ka ziema teju, teju parādīsies un atkal negaidīti pārsteigs ceļu uzturētājus, sētniekus un taupīgos autovadītājus ar lauksaimniecības dīzeļdegvielu mašīnu bākās.
Pārsteigs arī tos regulāros 4 ivars.lv lasītājus, kas tajā vietnē sastapsies ar ne sevišķi interesantajiem rakstiem par programmēšanu, Linux, Open Source un citām muļķībām. Ziniet, šādus lasītājus es cienu un īpaši viņiem arī izveidoju lielisko apakšdomēnu alus.ivars.lv
Esiet dzīvi, esiet naivi, esiet alus kāri!
Laimīgu jauno 2012. zaļā melnā Pūķa gadu.
Šodien pienākusi tā gaidītā diena, kad tiks braukts uz laukiem un dzerts alus, ēstas desiņas, sistas olas (tās, kuras ir krāsotas) un, ak, jā, dzerts daudz, daudz alus. Vienīgā problēma varētu būt lietus klātbūtne, jo, patiesību sakot, šobrīd Liepājas pusē debesis izskatās sasodīti pelēkas un draudīgas. Nu, nekas, gan jau cīņa ar lietu notiks ar alus palīdzību.
Laukos solījās ierasties visi brāļi ar savām otrajām pusītēm, bet galu galā mans dvīnītis visus piekāsa. Viņam, redz, svarīgāka būšana kopā ar draudzeni (nodevējs!), kura esot apslimusi un nevēlas braukt uz laukiem ēst desas un pienest alu. Šausmas.
Bet katrā ziņā pasākuma izdošanās ir atkarīga no alus daudzuma un laikapstākļiem. Ne par vienu no abiem diemžēl neesmu pārliecināts.
Tagad jau, protams, ir “labākais” laiks, lai, sēžot pie datora, sāktu asarot acis. Šķiet, ka sasodītās iesnas solās piemeklēt mani. Sen jau bija laiks, ja ņem vērā, ka pa ziemu neesmu normāli slimojis. Bet tas jau ir normāli, vai ne?
Tikko ar savām asarainām acīm sniedzu nelielu konsultāciju datoru jomā. Cerams, ka meitene, kurai sniedzu to murgaini mazo konsultāciju, nepadomās, ka problēma ir tik sāpīga, lai man par to būtu jābirdina asaras. Viņai bija problēmas ar antivīrusu un, patiesību sakot, tā arī viņai nepateicu, ka antivīrus “Panda” ir tieši tas, ko es nevienam neieteiktu. Neesmu redzējis nevienu antivīrusu kvalitātes tabulu, kur tas būtu vadošās pozīcijās.
Jā, un tā mana kautrība ir vienkārši nepārspējama. It sevišķi, ja esmu pieķerts guļam gultā. Tādos gadījumos šķiežu komatus pa labi un kreisi.