Pieliecos un pagrābju cepumu. Cepums novecojis un ar jaunām garšas niansēm. Jo lielāks vecums, jo cepuma zināšanas par garšām palielinās. Piemēram, šis mans konkrētais cepums ir pietiekami labi iepazinies ar kartona piegaršu. Tā ir viņa tiešām reālā fīča.
Bet ar to nepietiek. Apēdu to.
Pateicoties alus un mūzikas nomaitātajām sajūtām, esmu tikko atradis sevi nedaudz citā vietā un laikā. Šobrīd apzinos, ka klēpjdators spiež kreiso kāju, kedas sakarsušas un dzīvokli pārņēmis diezgan svaigu arbūzu aromāts, bet atliek vien aizvērt acis un sajūtas mainās.
Šodien esmu izlēmis aiziet līdz jūrai un nedaudz paskriet gar to.
Fantastika, ne!?!
Normāli gan neesmu skrējis ilgu laiku. Ok, skriešana uz darbu īsti neskaitās un tāpēc es neuzskatu, ka esmu gatavs gariem gabaliem. Labāk jāsaka – iešu paklausīt mūziku un pie reizes varbūt centīšos skriet. Ar kādu kopā? Varbūt.
Skriešu pirms vakariņām, lai izmantotu to, ka asinīs salīdzinoši zems glikozes līmenis un tauki, iespējams, tāpēc dedzināsies labāk. Man tie ir tik daudz, ka pietiktu vairākām ziemām.
Visā visumā esmu šo dienu norakstījis jau atverot acu plakstiņus no rīta un atpinot satinušās austiņas man visapkārt. Vienīgā cerība uz skaļu mūziku un sūda dzelteno enerģijas dzērienu…
Kāpēc es maz runāju? Laikam tāpēc, ka maz runāju par sevi. Un par citiem runāt neesot smuki.
Laikā, kad televīzijā rāda kādu iedomātu princešu marazmu, saprotu, ka manā dzīvē pienācis laiks pārmaiņām. Labi, pasaule jau droši vien nemainīsies, tāpēc jāmaina sevi, vidi ap sevi un savus bezjēdzīgos ieradumus. Zin’, tas pat varētu pretendēt uz manu jauno hobiju, ja jau to daru katru trešo dienu…
“Pastāvēs, kas mainīsies”, reiz teica Rainis.
Lielāks spama apjoms pastkastītē neviļus liek sajusties nedaudz populārākam, interesantākam un īpašākam. Šobrīd gan bija viens spama komentārs. Vieta bēdīgam ģīmītim.
Tikai nedaudz vairāk kafijas un nakts būtu vēl vairāk izdevusies.
Miegs, sekss, kafija, mūzika un, iespējams, darbiņi. 7 stundas pirms darba dienas sākuma. Tā kā pēdējā laikā grūti koncentrēties darbam normālākā darba laikā, esmu apmierināts, ka cikls ir iesācies ātrāk.
Droši vien. Būs produktīvāk.
Tas krūzē peldošais ir neizšķīdis kafijas pulveris vai arī blaugznas mani cenšas saskumdināt? Kafijas garša liek vilties un izraisa tirpas pār muguru.
Vispār parasti mēdzu rīt savas siekalas. Tagad aizraujos ar blaugznām.
P.S.
Blaugznas ir tas pulveris uz pleciem, zem deguna un mīlīgi sagrūstajos celiņos uz galda, kas nespēj nemaz iepriecināt un neliek ne pavisam aizmirsties. Blaugznas tendenciozi liek dzīvot ŠEIT un TAGAD!
P.S.S
Lābi, serveris redzams. Turpinām strādāt!
Iedvesmai cenšos klausīties skaļu mūziku. Nezinu gan vai palīdz.
Viens mīnuss skaļai mūzikai – ik pa brīdim jālūkojas uz kabineta durvīm, lai neķertu trieku, kad kabinetā ienāk kāds students un es to pamanu tikai tad, kad tas atrodas jau kāda metra attālumā.
Viens plus skaļai mūzikai – ir iespējams dauzīt galvu pret galdu nedaudz smukākā ritmā nekā ierasti.
-Veselas divas lapas?!?
-Es vienkārši no wikipedia paņēmu un nokopēju.
Mūsdienīga vainas novelšana uz internetu. Nu, ko man darīt, ja internetā var atrast vairāk informāciju nekā vienas lapas puses apjomā?!?
Tagad tikai jānotver to brīdi, kad “pēdējais laiks iet gulēt” nomainās pret nolemto “vairs nav jēgas iet gulēt”. Man tajā sekundes simtdaļā parasti mēdz tirpas pārskriet pāri ribām un vēl dažām pietiekami tiklām sastāvdaļām. Un, tad, protams, parasti sajūtos vainīgs, jo zinu kāds būs rīts.
Šādos rītos divas sekundes pēc modinātāja zvana nozvanīšanas parasti mēdzu domāt par:
1) kāpēc es neiegāju laicīgi gulēt;
2) par cik minūtēm es varu atļauties pārlikt modinātāja zvanu;
3) varbūt riskēt un neiet uz darbu;
4) kāpēc darbam jāsākas astoņos;
5) pārnākšu mājās no darba un obligāti pagulēšu;
6) cenzēts
7) cenzēts
8) esmu nokavējis darbu un nav jau vairs vērts steigties;
9) kāds bija pieņemamais darba laika kavēšanas iemesls;
10) bet cik forši, ka nav paģiras;
11) šodien ir jāizdzīvo;