-Veselas divas lapas?!?
-Es vienkārši no wikipedia paņēmu un nokopēju.
Mūsdienīga vainas novelšana uz internetu. Nu, ko man darīt, ja internetā var atrast vairāk informāciju nekā vienas lapas puses apjomā?!?
Category Archives: Uncategorized
nakts
Tagad tikai jānotver to brīdi, kad “pēdējais laiks iet gulēt” nomainās pret nolemto “vairs nav jēgas iet gulēt”. Man tajā sekundes simtdaļā parasti mēdz tirpas pārskriet pāri ribām un vēl dažām pietiekami tiklām sastāvdaļām. Un, tad, protams, parasti sajūtos vainīgs, jo zinu kāds būs rīts.
Šādos rītos divas sekundes pēc modinātāja zvana nozvanīšanas parasti mēdzu domāt par:
1) kāpēc es neiegāju laicīgi gulēt;
2) par cik minūtēm es varu atļauties pārlikt modinātāja zvanu;
3) varbūt riskēt un neiet uz darbu;
4) kāpēc darbam jāsākas astoņos;
5) pārnākšu mājās no darba un obligāti pagulēšu;
6) cenzēts
7) cenzēts
8) esmu nokavējis darbu un nav jau vairs vērts steigties;
9) kāds bija pieņemamais darba laika kavēšanas iemesls;
10) bet cik forši, ka nav paģiras;
11) šodien ir jāizdzīvo;
Neizdevusies diena
Šodien bija algas diena. Vīlos tajā un sanāca neizdevusies diena.
Šodien mobilajam telefonam iešķīda ekrāns un šis kļuva nelietojams. Neizdevusies diena.
Trīs reizes šodien gāju uz veikalu un visas reizes aizmirsu iegādāties prezervatīvus. Neizdevusies nakts.
1. Turu rokā piepildītu alus kausu. Mēģinu ik pa laikam pa kausa malu uzsist ar knipi, lai ieklausītos stikla skaņā. Iedzeru alu, padauzu kausu un ieklausos tā tonī. Pēc katra alus malka kauss tukšojas un tonis mainās. Pēc katra alus malka smadzenes tukšojas un tonis mainās. Tā nu ņemu un meklēju vidusceļu starp toņiem, lai sāktu spēlēt dzīvi. Mažorā. Protams.
2. Ko tur melot, liegties nav vērts – alus ir un un būs salds dzēriens. Aknas gavilē un spiedz no laimes. Pārlutinātas teju vai.
3. Vakar solīju draudzenei, ka nespēju gulēt ilgāk par deviņiem no rīta un šorīt, protams, pateicoties iepriekšējās nakts 3 stundu garam miegam, slikti gulēju, jo ik pa laikam pamodos un pārbaudīju vai nav jau pāri deviņiem. Nu, galu galā ar grūtībām pamodos desmitos un, vārtoties pa gultu, sagaidīju, kad pamostas draudzene un apmierinātā balsī pateicu, ka esmu nomodā jau teju vairākas stundas. Man patīk, ja mani apbrīno svētdienas rītā…
4. Biju piemirsis, ka apritējuši četri gadi kopš rakstu tā saucamo dienasgrāmatu. Tagad palasīju vecos ierakstus un atkāju, ka kopš rakstīšanas sākuma esmu palicis vecāks tikai par kādu gadu. Prieks un mani septiņpadsmit.
5. Izdzēru trīs samērā garšīgus alus, mīlējos un ceturtais alus vairs negaršoja. Tas laikam ir tikai normāli, ka pēc Everesta iekarošanas vietējais Gaiziņa kalns nespēj sniegt normālu baudījumu. Jā, zinu – Gaiziņš it kā ir tuvāk un pieejamāks, bet Everests tomēr sniedz ko vairāk par 15 minūšu skrējienu līdz tā virsotnei.
29.03
Rīts un pusaizmidzis organisms. Mūzika. Paņemu ilgi glabāto paciņu no kabatas. Aptaustu iepakojumu un prātā cenšos iztēloties tā smaržu. Pakratu un ar diviem knipjiem uzsitu pa iepakojuma augšu un neveikli to attaisu. Ieberu saturu ne sevišķi tīrā (tas nozīmē – pieredzējušā) krūzītē un leju tam virsū ūdeni.
Un kāpēc vēlme pēc kafijas pēkšņi noplok? Mans ilgi plānotais plāns ar kafiju nomākt nelabumu lēnām sabrūk. Nu, alus šādos brīžos tiešām nepieviltu. Kādā filmā reiz teica, ka tie kas nepieviļ grūtā brīdī ir patiesi draugi.
Sveiks, manu draudziņ!
Nejautāšu kā Tev iet, jo zinu, ka tādi jautājumi ir apnicīgi un nogurdinoši. Šādi jautājumi tikai pasteidzina iztukšošanos, tāpēc uzreiz ķeršos pie lietas – drīkst, es nedaudz Tevi ieliešu alus kausā?
Labi. Pateicos.
Un kāpēc es reiz ticēju teicienam, ka esmu normāls puisis?!?
Laukos izkāpu pussoli ārpus savas ierastās rīcības un aizmirsu austiņas. Biju tās nosviedis citur. Un neievēroju. Tagad, redz, dzirdi jābojā nekvalitatīvi ar kaut kādām pavecām, pusplīsušām driskām.
Ja man ir sajūta, ka kaut ko esmu piemirsis, tad tā arī ir. Lai kā es sevi censtos mierināt, šīs sajūtas parasti ir patiesas.
Padomāju, ka manā dzīvē mūzikai, troksnim ir tik liela nozīme, ka austiņu aizmiršana liekas sāpīgāka par, piemēram, neveiklu aizmiršanu uzvilkt prezervatīvu.
Klusums ir tik nomācošs, bet to otro vismaz ir iespējama izbaudīt…
Meklēju iemeslu aiziet pakaļ kādam aliņam. Bet meklējas grūti.
Tā vien šķiet, ka aliņš manā iztēlē būtu risinājums šī brīža nelielai garlaicībai, kad, šķiet, viss liekas neinteresants un nesaistošs. Vai apnicīgs. Draņķīgs.
Varbūt alus vietā labāk jāiet modināt dusošo princesi. Cerams gan viņai būs labs garstāvoklis un neizskrāpēs man acis. Un sirdi.
3 ali
Manas kājas, šķiet, ir pubertātes laiskajā periodā un es kā, protams, lielisks tēvs, ļauju tām eksperimentēt – tai skaitā ar dažādām kāju sēnītēm un pat dvīnēm – zeķēm, kuras gan ne vienmēr uzvedas godīgi. Viņas manā klātbūtnē paliek vienkārši netīras. Man reizēm pat viņām vairs nav vēlme pieskarties.
Tas gan nav pasaules gals, jo vienmēr taču var iegādāties citas dvīnes. Blondas, ar rakstiem, tumšas un dažādos izmēros. Tiesa, labāk tad kāds izmērs pa lielu, nekā par mazu.
Nav jau vairs man tie gadi vispār. Pietrūkst spēka kādu audzināt.
Neliela vilšanās, kad kādas youtube lapas fonā attēlots QR kods, kas aicina apmeklēt kādu lapu ar iOS vai Android un es kā puisis no laukiem uzķeros uz to un cenšos šādu saiti pārbaudīt praktiski, tad galu galā izrādās, ka šāda saite ir nepiemērota mobilajam telefonam.
Slikti. Cūcība tā, protams, nav, jo cūcība mēdz būt tikai alus izbeigšanās gadījumā, bet vienalga skumīgi un atgādina